JĀNIS BALTJANCIS Kad pulkstenis gadus man skaitīs bez jēgas, Es atmiņās gremdēšos gultā zem segas, Jo daudz kas ir bijis, jo daudz kas vēl būs, Ja ieceres plauks un reiz reālas kļūs.
Man nevajag dāvanas itin nevienas, Tās šmucenē ripos kā gaistošās dienas. Es nevēlos dzirdēt ne glaimus, ne čalas. Laiks pienācis lišķus jau atmest pie malas! Ir smaidoši ļaudis, kam azotē čūskas, No sveicējiem tādiem man uzmetas tūskas. Man negribas dāvanas novērtēt latos. Vien, lūdzu, man nelieciet sprunguļus ratos! Es nesūdzos, nē, jo ir viss tā kā ir ... Ar tiem, kurus mīlu, vienmēr mani šķir! Un tiklīdz es gandarīts kļūstu un možs, Kā nejūtos atkal par nākotni drošs. Jau saguris cīņā ar nedienām esmu, Bet agri vēl nodziedāt pēdējo dziesmu ... No puišeļa varbūt es tapšu par vīru, Ja sadzīvot spēšu ar uzlikto sviru. Bet varbūt, ka labāk man palikt par zēnu, Un gadi, lai pārtop par gaistošu ēnu? OK! Man no tiesas vēl vecums ir svešs! Tas pienāks vien tad, kad vairs nešalkos mežs. Lai pulkstenis tinkšķēdams gadus man skaita, Bet gaita, tā paliks, aizvien tik pat raita! Var nosodīt mani, var nievāt un rāt ... Es priecīgos mirkļus vien centīšos krāt!
|
