Nezināmās bailes

Mēs bijām trīs pie Antonijas ielas nama lifta. Es, sieviete ar mazās Mijas frizūru un par mani uz pusi galvas garāks vīrietis. Atnāca lifts. Atvēra savas iespaidīgās durvis un izrādīja savas mazās iekšas. Man un sievietei vietas pietika, bet vīrietim būtu vajadzējis piespiesties mums cieši jo cieši, lai durvis aizvērtos. Viņš izvēlējās neaplaimot mūs ar savu tuvību un ļāva uz sesto stāvu doties divatā. Ar interesi izpētīju, nē ne sievieti, bet gan, cik cilvēkiem lifts domāts? Trijiem, ar kopējo dzīvsvaru 300 kg. Ņemot vērā manus apkārtmērus, vīrieša augumu un sievietes proporcijas, mēs trijatā tur varējām ietilpt. Sieviete bija skaisti slaida un tādas varēja salikt pusi duča. Arī trīs brangi vīri varēja braukt droši. Bet tādiem kā man lifts domāts tikai diviem. Pēc izkāpšanas no lifta tālākais ceļš uz motivācijas nodarbību pārvērtās par pārbaudījumi. Ir brīži, kad es histēriski baidos no augstuma, kas lielāks par trešo, ceturto stāvu. Šoreiz ar savu histēriju saskāros trīs reizes. Pirmo reizi izkāpdams no lifta vecas mājas sestā stāva kāpņu telpā, kur bija margas ar skatienu uz pirmo stāvu. Nezināma telpa un apjukums, kur mani glābjošās durvis ir paslēpušās?! Tas ilga tikai mirkli, bet manī atbalsojās ar baiļu mūžību. Pēc nodarbības bija jādodas atkal bīstamajā kāpņu telpā. Izvēlējos negaidīt liftu, bet gan rīvēties gar sienu. Lejā, ka tavu māti vai ar kā treneris runāja – šaize (viņš Vācijā dzimis turks, kas brīvi runā latviski), atklāju, ka mans piezīmju bloks bija palicis augšā. Bija vien jādodas atkal ceļā uz debesu pusi. Bloks mani gaidīja, klusi smīnēdams par manām iedomātām bailēm. Pirms divām nedēļām biju lidojis gaisa balonā, bet šodien to biju piemirsis. Izgāju kāpņu telpā un tavu brīnumu, trešās atnākšanas laikā biju aizmirsis par sesto stāvu, par margām un bailēm. Bija nepieciešams tikai īss brīdis, lai saprastu, kam man ir viss, kas nepieciešams, lai būtu laimīgs – mīļa sieva un luteklītis meita, interesants darbs un fantastiski kolēģi, māja un vasarnīca, lauku rezidence pie krustdēla, sabiedriskās aktivitātes un iespēja augt un attīstīties. Vienīgais, kas var sabojāt manu laimi, esmu es pats. Stāvot sestā stāva kāpņu telpā pie it kā bīstamām margām, manī nāca apgaismība, ka automātiski, it kā bez manas līdzdalības tikko es sevi sāku salīdzināt ar citiem kļūstu par lūzeri un zaudēju laimi! Jau uz ielas aizdomājos, kāpēc es tik spītīgi turos pie iedomātām bailēm no augstuma? Ja es justu apdraudēju, es taču gaisa balona grozā nekāptu? Bet iekāpu gan un dzīvs un laimīgs atgriezos uz zemes. Vēl kāpņu telpā es uzdevu sev jautājumus par savām patiesām bailēm, šādi atbrīvojot sevi no iedomātām. Vienu dienu man sieva jautāja, vai es neesmu morālais ekshibicionists? Citi savās dienasgrāmatās raksta, to ko viņi spēj, bet tu, ko nespēj? Mana dienasgrāmata ir par vienu no manas dzīves izaicinājumiem – spēju sadzīvot ar rijību, ar tās cēloņiem un sekām. Ar sekām esmu sadzīvojis godam. Skatos spogulī un man šis cilvēks patīk. Cilvēks, kurš dažu gadu laikā ir atbrīvojies no 20 kilogramiem, man patīk vēl vairāk. Grūtāk ir sadzīvot ar cēloņiem. Vienam pašam man ar to netikt galā. Tāpēc arī nāku uz „Vesels ēdis” sapulcēm piektdienās plkst.7.30 Rīgā, 11.novembra krastmalā 29 „Retro foto” telpās. Te nav gudru runu, viena otra pamācīšanas un kritikas. Šeit jārunā tikai pirmajā personā un par sevi. Un vēl tāds mazs nieks, ir jābūt vēlmei atbrīvoties no nesamērīgas ēšanas paradumiem. Šodien svēru ne maz un ne daudz -133,6 kg.