Kā man garšo tas, kas nāk man par ļaunu!

Šodien no rīta „Vesels ēdis” sapulcē dzirdēju atziņu par redzi un kāpēc tā ir tāda kāda ir? Ja redze būtu labāka, tad mēs ieraugot visus to mikrobus, kas atrodas ūdenī, baiļu nomākti nespētu remdēt slāpes. Sliktā redze sargā un izrādās sliktā redze var darboties arī pretēji. Šorīt mani svari niķojās. Iespējams tie jutās pamesti un nedaudz piesmieti, iespējams es pats nevēlējos redzēt patiesību pēc pagājušās nedēļas uzdzīves. Pēc dušas svari rādīja visu ko, izņemot ciparus. Vēlāk jau apģērbies, es apstājos un tie cipari mani nepriecēja. 136,2 kg. Divās nedēļas pieaugums pa 3 kilogramiem. Tiesa pirms tam svēros kā māte bija radījusi. Uz jautājumu, vai manas drēbes no zeķēm līdz tauriņam var svērt vairāk par trīs kilogramiem, atbildēju ātri un pārliecinoši: Jā. Ātri no sava dzīvsvara atskaitīju ne tikai drānas, bet kabatā esošo soļu skaitītāju un teflona austiņas. Smagās atslēgas bija palikušas uz palodzes. Žēl, ka tās es pamanīju, savādāk pat sanāktu izcili novājēšanas rādītāji. Bet tik un tā sāku justies laimīgāks. Ceru, ka savari nākamreiz teiks, ka esmu malacis un mans dzīvsvars samazinās, neskatoties uz zviedru galdiem un regulāru pārēšanos. Jo es kā cilvēks, kurš var sevi atturēt no vienreizēja kārdinājuma, protu sevi apbalvot ar pārēšanos visas nedēļas garumā. Ja gribu kaut ko mainīt, tad dari vienu un to pašu katru dienu, neregulārām kampaņām nav jēgas, bija otra šī rīta „Vesels ēdis” sapulces atziņa. Arī nākam piektdien plkst.7.30. būšu Rīgā, 11.Novembra krastmalā 29 Retro foto telpās un vadīšu kompulsīvo ēdāju sapulci. Kā man garšo tas, kas nāk man par ļaunu!