Fragments no grāmatas"Padomija"

Vella ģīmis.

Ukraina 1973. gads. Atkal bijām atsūtīti šurp strādāt. Brigāde, četri cilvēki. Divas meitenes montētājas un mēs, divi džeki, automātisko telefona centrāļu regulētāji. Nekas no rajona centra nebija ko redzēt. Viss kā visur. Partijas komiteja, draņķīga, blakšu pilna viesnīciņa „Kolhoznieku nams” un prasts krogs, kas vietējiem bija restorāns, blakus. Visu vasaru nebija lijis lietus un bieza putekļu kārta klāja visu apkārt. Uz neiztrūkstošā vadoņa pieminekļa, kā visur, tupēja miera nesēji, baloži un palīdzēja uzlabot restavratoru pavasaru pūliņus, izdaiļojot idejisko mākslas darbu ar baltiem un pelēkiem klekšiem. Es stāvēju pie vaļējā loga un alku pēc alus kausa. Darbu bijām jau pabeiguši un cerējām rīt braukt projām. Laukā bija karsts. Bet meitenes, kuras bija aizgājušas uz vietējo restorānu pusdienās un solījušas atnest kāroto veldzi, nerādījās jau labu stundu. Nekas cits neatlika kā iet svelmē laukā, pāri laukumam uz krogu, pazudušās meklēt. Sadūšojos un ieniru putekļu mākonī aiz kravas mašīnas. Uz gaiši zilās mājiņas vaļējās verandas mani sagaidīja brūns gailis. Grozīja kaklu un skatījās kā pārītis vistu kašājās pa nokaltušo zāli. Ieraudzījis mani, viņš uzbozās divreiz lielāks un taisījās aizstāvēt savu vietu un abas vistas. Bet man vajadzēja tikt iekšā pa vaļā atstātajām durvīm ar maziem sīkrūšu lodziņiem. Likās, ka konflikts neizbēgams. Bet nez kur gadījies melns suns, nokārtoja lietu. Mana persona viņu redzami neinteresēja, bet kārnās vistas gan. Vistu kompānija ar galveno vadoni un saimnieku priekšgalā, pazuda ceriņu krūmos, skaļi protestēdami, bet es mierīgi iegāju krogā. Bet man par brīnumu tas bija pilnīgi tukšs. Galdiņi novākti un nevienas dzīvas dvēseles. Uz viena galdiņa gan šķīvis ar pelēko formas maizi. Troksnis nāca no virtuves puses. Gāju turp. Un...uz viena no galdiem, apsista ar skārdu, ierāvušās pašā stūrī stāvēja abas meitenes. Bet apkārt tam grozījās liels melnbalts āzis. Ragus draudīgi izslējis, stiepās uz meiteņu pusi. Uz viena no ragiem karājās Ieviņas pelēkā soma.

-Ko jūs te dariet?-es brīnījos.

Bet tūlīt arī sapratu, ko viņas dara. Vella ģīmis bija ieraudzījis mani un nāca virsū, es pamuku sānis un tajā brīdī sapratu, ka nepareizu manevru esmu veicis. Uzbrucējs bija priekšā durvīm. Atkāpšanās ceļš bija slēgts. Es sāku skatīties apkārt pēc kāda ieroča. Telpa bija tukša. Katli un pannas acīm redzot, bija nolikti uz plauktiem skapī, bet tam priekšā piekarināmā atslēga. Āzis bija klāt un bakstīja mani. Es norāvu kurpi un belzu tam starp ragiem. Āzis steidzīgi iebelza man pa sāniem un es vienā svilpienā atrados blakus meitenēm uz galda. Labi, ka vieta starp galdiem bija pašaura un uzbrucējam nepietika vietas, lai uzlēktu mums blakus.

Meitenes bija kā parasti nākušas pusdienās, bet šodien partijas komitejā bijusi sanāksme un tad ēst gatavoja tikai avangardiskajiem tautas ceļvežiem. Tagad viss bija apēsts un trauki nomazgāti. Veikalā nekas ēdams nebija nopērkams, maize izpārdota jau no rīta. Pavārene jau slēgusi ciet durvis, bet iežēlojusies par izsalkušajām meitenēm un piedāvājusi izcept olas ar speķi. Nolikusi viņām maizi un aizgājusi uz pagrabu, mājas otrā galā, pēc provianta. Meitenes apsēdušās gaidīt un ēdušas maizi. Bet tad kāds grūdis Ieviņai pie rokas. Meitenes atskatījušās un ieraudzījušās briesmoni. Nekas cits neatlicis kā bēgt. Bet uzbrucējs izrādījies neatlaidīgi uzmācīgs un viņas uzkāpušas uz galda. Tagad viņas noslēpušās man aiz muguras, skatījās kā es atgaiņājos no āža ar savu kurpi.

Klakš, atsitās otras durvis aiz skapja un pieminētā pavārene ienāca virtuvē ar prāvu šķīvi, pilnu ar olām un kārtīgu speķa šķēli. Neizskatījās, ka sieviete būtu sevišķi izbrīnīta. No aizdurves viņa izvilka slotu ar kārtīgu švabru galā un sāka audzināt uzbrucēju. Nepagāja ilgs laiks, kad vella ģīmis atstāja jau iekaroto teritoriju un mēs tikām uz grīdas.

Āzis izrādījās vietējā slavenība. Kroga pastāvīgie apmeklētāji iemācījuši to dzert alu un uzkost maizi, iebarojuši. Lopiņš atnācis šodien pēc parastās devas, bet neviens nav bijis un neko nav devis. Tāda nejauka attieksme nokaitinājusi alkoholiķi un viņš netaisījās palikt bešā.