Dūda

Aiznesis uz konteineru lapu maisu, es apsēdos uz soliņa pie mājas sienas, laiks silts un istabā man vēl negribējās. Ar troksni tika atrauts logs virs manis un degunā iesitas draņķīgas tabakas un alkohola dvinga. Tā, tātad Dačukam ciemiņi. Bet ciemiņš bija viens, jo sāka ļurināt ermoņika un aizsmacis baritoniņš miegaini vilka līdzi meldiņu par rudens lapām.

-Neļaus man paelpot svaigu gaisu.-es nosirdījos un grasījos kāpt augšā uz dzīvokli.

-Dūda, dūda, tu mani mīli?-skanēja no loga.

-Mrrr, frrrr..-atbildēja uzrunātais.

Bet mīlestības temats aprāvās vēl nesācies, jo atskanēja stabils veča krāciens. Te nu bija kvēlā mīla Dacītei. Mīlnieks bija nolūzis. Interesanti kas tas bija šoreiz. Mīlestības viņai netrūka nekad. Cita runa bija par tās ilgumu. Bet ne par to ir pastāsts.

Garām man aizsteidzās Rudīte un noklaudzēja Dacītes dzīvokļa durvis. Es gaidīju vārdu pārmaiņu, bet nekas nenotika. Viņa izmetās laukā ar drēbju muškuli rokās un tas ielidoja, jau pusē sausajā peļķes paliekā uz asfalta man pretī. Bet pati, augsti paceltu galvu kā uzvarētāja, aizsoļoja mājup. Tagad varēja gaidīt arī pašu mīlnieku, Rudītes tumsnējo, sieviešu aplidoto, vīru. Bet ne tā bija. No šķūnīšu puses iztipināja sētnieces pluškainais šunelis. Un pēc mirklīša sekoja viņa pati, ar melnu miskastes maisu viena rokā, bet slotu otrā. Ar saimnieces skatienu, viņa nopētīja visu apkārt un tas fokusējās uz lupatu čupu peļķē. Murminot zem deguna kaut ko par visiem zināmajiem lopiem, kurus vienmēr apvaino šmucību taisīšanā, viņa taisnā ceļā devās turp un kumšķis pārvācās melnajā maisā, pa ceļam pacēlusi vēl nokritušo zeķi, viņa aizsoļoja konteineru virzienā.

Blaukš, ar blīkšķi atsitās kāpņu telpas durvis un dūda, kas izrādījās vietējais muzikants Toļiks, izklenkerēja laukā. Bet kāds? Bikšu vietā steigā uzrāvis kājās Dacītes sīkā T kreklu, skatījās kur palikušas viņa drēbes. Peļķē nebija un viņš aizdomīgi grozījās apkārt. Es parādīju ar roku uz konteineru pusi. Bet no veikala nākošās sievietes, paskatījušās uz Toļika pusi, sāka smieties pilnā kaklā. Es arī paskatījos. Bļin, pa T krekla kakla izgriezumu, kājstarpē laukā karājās visa Toļika mantība. Viņš pieliecās un sāka censties to sabāzt kreklā. Bet pilnā gan pamatīgi un nodarbe negribēja veikties. Es arī vairs nespēju izturēt un smējos kā traks. Tur neko nevarēja darīt, tas apģērba gabals bija velkams otrā galā. Šito bikšu priekšu tik viegli nevarēja ciet dabūt. Paskatījies uz mums, viņš pakratīja pirkstu pret sievietēm, bet man, piedraudējis ar dūri, aizlīgoja pakaļ sētniecei uz konteineriem, atgūt savu garderobi.