Rudmieses

Vasara nu ir aizlīgojusi tik jauka kā reti kad. Ar lietiem, negaisiem, ar ziedu pļavām, ar jūru un siltu jo siltu un dzīvot aicinošu sauli. Tāds pats ir arī rudens. Tik daudz krāšņuma koku zaros sen nav redzēts. Es ceļos no rīta, kad saule iespīd logā un it kā mulsumā skatos un domāju, uz kurieni iet , ko skatīties un ko nepalaist garām līdz galam neizbaudītu. Mežs ar sēnēm šogad īpaši nelutina. Tirgū gan var redzēt pat īstus šedevrus, bet mūsu pusē it kā nav. Bet arī par to skumt īpaši nepienākas. Kad diena ir jau labi iesilusi un kļavas deg gluži kā ar sarkanām svecēm piebērtas, arī es pošos ceļā. Kājās viegli gumijas zābaciņi, mugurā mežinieku jaka un galvā tāda pati cepure. Kaklā binoklis un fotoaparāts, aiz jostas padūšīgs sēņotāja tučiņš, bet pie rokas neliels 3 litru groziņš. Es neeju pēc mantas. Nekas jau nav jāmeklē, jo gan jau sēnes pašas salēks tajā groziņā. Es vienkārši eju pa kādu klusu meža taku un pat kājas lieku klusi jo klusi, lai neiztraucētu šo pasakaino meža mieru. Mežs pats ir pilns ar skaņām, bet ar tādām, kas nevis traucē, bet gan drīzāk pasvītro šo meža klusumu. Vai tas ir sīlis ar zīli knābī, vai dzenis sausas priedes zarā, vai zilzīlīte kārklu krūmā, vai kādā kuplā egles zarā ar savu kluso un maigo si-sī - zeltgalvītis, mūsu Latvijas kolibri, jeb kā kurzemnieki saka, - pidulis, mans vārda brālis. Mežā nekad nav garlaicīgi, pat ja nav nevienas sēnes. Bet te jāatzīst, ka mežā tā nemēdz būt, ka nebūtu nevienas sēnes. Vajag tikai tās pazīt un sameklēt, un tad jau pat vistrūcīgākajos laikos vakariņas iznāks. Tieši tā, vai varbūt pat labāk, ir šodien. Atkal eju pa sen pazīstamu meža taku, un sēņu kā nav tā nav. Bet kad tā vienkārši iet, tad kaut kas jau parādās. Te kāds vilnītis, te kāda trekna pienaine un galu galā arī pa kādai rudmiesei. Un tieši šīs sēnes mani interesē visvairāk. Parasti tās gandrīz visas ir tārpainas, bet šoreiz – nekā! Visas rudmieses, pat tādas jau it kā pavecas, ir tīras un jaukas. Mājās pārliecinos, ka mana raža ir ko vērta: pēc notīrīšanas iznāk vesela litra burka ar rudmiesēm! Recepšu, kā gatavot rudmieses, ir milzīgi daudz, bet es daru tik vienkārši, cik vien mana vecā galva atļauj. Rudmieses es noslauku ar tīru lupatiņu un sagriežu nelielos gabaliņos, tad tiem pievienoju sāli un piparus pēc garšas. Un arī nepažēloju smalki sagrieztus sīpolus. Ak, jā! Vēl pielieku klāt kādu šķipsniņu svaigu zaļu dillīšu. Un viss. Pēc pusstundas ledusskapī šī manta lieliski derēja uz sviestmaizes pie kausa alus.

Un vispār: rudmieses mazāk vajag mocīt, bet vairāk tās vajag ēst. Ar baudu.