Domājot par Latvijas uzplaukumujeb privātīpašums un politekonomija no dabas drauga un makšķernieka aspekta.
Pavej, mans akal aizdomājās. Nē, nu vispār jau es palaikam mēdzu domāt diezgan bieži. Sevišķi makšķerējot. Nu, re, kā bija šoreiz. Aizvilkām mēs uz Sēliju. Jau kuro reizi, un šoreiz jau bez īpašas cerības uz samiem. Jāsaka, ka arī bez šīm te īpašajām cerībām tie sami tieši tāpat neķērās, kā ar tādām, bet ne par to ir šis stāsts un sirdssāpe. Šoreiz. Reče, tomēr atradām neaizšlagbaumotu ceļa galu un neprivātu piebrauktuvi jaukā, labi pārskatāmā pļaviņā uz paša sirmās likteņupes daudz cietušā krasta un tieši tauvas joslā, blakus trijām citām kompānijām. Mežs turpat blakus gan bija privāts, tomēr čiekuri kā malka bija krituši arī uz, cerams, pašvaldībai piederošas zemes. Tā nu mēs tur apmetāmies. Nē, nevis piemetāmies, piemāvāmies, pievilkām mūļus, aizlējām feisus, pielietājāmies iecienītā dzēriena, bet vienkārši nolikām braucamo un izkrāvām mantas. Ūdens bija zems, un makšķerēšanas process neaizskāra neviena privātīpašās tiesības. It kā. Jo faktiski man kādā apgaismības mirklī skaudri iezīmējās valstiski nozīmīga problēma. Pavej, uzkavējoties jebkur daudzmaz ilgāku laiksprīdi, ikvienam cilvēkam rodas zināmas prasības pret apkārtējo vidi. Sevišķi, ja šai vidē ir krūmi vai arī, gluži pretēji, augšminēto krūmu nav itin nemaz. Jo īpaši, ja tiek ēsts. It sevišķi, ja tiek arī, nebīsimies šī vārda, dzerts. Kaut vai ūdens. Lai situācija būtu dramatiskāka, mēs dzērām pat tēju. Un tā nu pienāca atbildības katarse un atklāsmes mirklis. Ikviena cilvēka dzīvē ir brīži, kad nepieciešams pabūt vienam. Iemesli tam var būt dažādi un pat stingri individuāli, bet ir vismaz viens no tiem, ko respektē itin visi, izņemot britus un pašvaldības policiju un itin visur, ja nu armijā, cietumā un Vecrīgā ne. No tiesas un pilnīgi beztiesiski jo te es domāju fekāliju uzvadīšanas procedūru no ikvienas būtnes (pat anglosakša!) organisma, un neko citu. Mjā, vispār jau dīvaini, ka mūsu apgaismības, dzeltenās preses un informācijas brīvības pārpilnajā gadsimtā šis process joprojām prasa zināmu daļiņu privātuma, bet tā nu tas pagaidām tomēr ir. Un situācija bija tāda, ka mana dvēsle nonāca būtiskā konfliktā starp alkām pēc individuālā privātuma un nepieciešamības ievērot man gluži nepazīstama un pat nezināma privātīpašnieka tiesības. Jāsaka, apstākļu un šā tā cita spiests, ilgi es nedomāju, lai gan sirdsapziņas ēdas mani mocīja labu brīdi. Līdz mans atskārta vienu svarīgu lietu. Reče, pēc būtības ese tak nevis apgānīja svēto privātīpašumu, šai gadījumā mežu, bet faktiski pavisam pretēji padarīja to vērtīgāku, uzlaboja, sniedzot augsnei tik nepieciešamo mēslojumu. Un tad ese padomāja. Vēlreiz. Saskaņā ar tiesiskā taisnīguma un labas pārvaldības pamatprincipiem, ikviens labs darbs esot pelnījis atalgojumu, turklāt pat daudzmaz atbilstošu, lai cik dīvaini tas arī nešķistu. Man sanāca, ka man kāds tagadītiņ ir pat parādā! Tātad principā man būtu jāpieprasa no meža īpašnieka zināms atalgojums, turklāt, ņemot vērtā, ka, khm, zemes uzlabošana notika stingri individuāli, ar zināmu vietas izvēli, tad tā var tikt uzskatīta par ekskluzīvu preci un kaučkādā ziņā pat tādu kā roku darbu. Nu, zināmā mērā ko līdzīgu tautas daiļamata meistara veikumam vai kautkā tā.
Tomēr ese nekādi nespēja šo problēmu atrisināt. Te, kā smejies, tomēr nepieciešama valstiska domāšana un kvalificētu juristu palīdzība, turklāt vismaz ES, ja ne ANO un cilvēktiesību līmenī. Jo ir nepieciešams izveidot un sakārtot nokārtošanās likumdošanu atbilstoši jaunajai situācijai un domāšanas principiem: a)nepieciešams ar likuma spēku noteikt, ka itin visās zīmēs un norādēs, kas apzīmē privātu īpašumu, jānorāda īpašnieka telefons un, vēlams, arī citi būtiski dati. Teiksim, personas kods, juridiskā adrese, bankas rekvizīti utt., lai defekācijas akta veicējam būtu iespējams tūliņ uz vietas vai nedaudz vēlāk izsūtīt īpašniekam apmaksāšanai noteikta parauga rēķinu vai kvīti; b)VID ir akūti nepieciešams nodrukāt un izsniegt ikvienam rezidentam un nodokļu maksātājam attiecīgas stingrās uzskaites kvītis, vēlams, rullīšos un uz mīksta papīra. Katrai kvītij jābūt trijos eksemplāros viens atstājams notikušā pakalpojuma izdarīšanas vietā, viens nosūtāms zemes īpašniekam, bet viens paliktu pie darītāja zemes uzlabotāja un kalendārā gada vai cita termiņa beigās būtu iesniedzams nodokļu iekasēšanai un veikuma pierādīšanai. Vienlaikus un pašā augstākajā juridiskajā līmenī jāatrisina jautājums par atvieglošanos uz valstij, pašvaldībai utml. iestādījumiem piederošas zemes, kā arī problēmas, kas rastos šajā sakarā ar bezpavalstniekiem, ārzemniekiem utt. Varbūt budžeta taupīšanas un konsolidācijas vārdā būtu vienkārši jāparedz aktīvākajiem zemes uzlabotājiem kādas nebūt nodokļu atlaides jebšu jāpiešķir tiem sabiedriskā labuma darītāja statuss? kaut vai pasniegt kādu goda zīmi jebšu apbalvojumu, teiksim - "Defekators - izcilnieks", "Fekālists - trieciennieks" vai tā kautkā.
Un sakarā ar politiskajiem bēgļiem, tūristiem un viesstrādniekiem viennozīmīgi un noteikti jāparedz zināmas starptautiskas saistības, sākumā vismaz Šengenas līguma ietvaros. Nu tā apmēram. Tagad ese domā, vai sūtīt iesniegumu tiesībsargam, vai kā vēl nopietnāk. Problēma ir jārisina nekavējoši, jo no tās tak var būt atkarīga ne tikai mūsu, kā smejies, valstiskuma, ilgtspēja un pat visa tiesiskas sabiedrības paradigma! |
