Audēja

VIŅU sauca Saulrīte, un neviens Saulkrastos par to nebrīnījās, jo viņa bija audēja, un viņas iemīļotākais motīvs bija saule.

Saulrītes SAULES segās saulītes gan pušķoja sarkanus kociņus, gan mētāja zeltābolus.

Viendien, kad Saulrītei bija kādai izstādei jānoauž prāvāks audums, viņa, saulē pavērusies, ievēroja, ka daži sīki zariņi kokstarpē spīguļojošā ugunsripā bija ievilkuši seju, un tūlīt viņai radās ideja sienas segas pussimts saulītēs ieaust cilvēcīgus vaibstus. Jaunu meiteņu mīlīgos, sievu rūpjpilnos, nīgros vai iecirtīgos, večiņu labestīgos.

Izstādēs ļaudis sabakstījās, vīpsnāja un grozīja galvas.

- Kādēļ tai puķē ir Šņaukstenes deguns? - maza meitenīte iejautājās.

- Tās nav puķes, tās ir saules.

- Saules? Bet tad kādēļ tai vienai saulei ir velna mātītes Žigulienes ģīmis?

- Tās ir tikai saules, un ne par ko citu nefantazē.

- Ja labi ieskatās, ir gan meitēnam taisnība, - kāds domīgi norūca.

- Un tur, lūk, saulītēs smaida asā, nesavaldīgā Pipariene, lišķīgā Raņķene un splīnīgā Snoķene.

- Tā kundzīte, trešajā saulītē no augšas un pa labi, vai tā nav Plostnieku biedrības Vanda Pludiņa?

- Ir, ir Saulrītei vērīga acs. Kā sabiedrības dokumentācija tā iederas muzejā. Tā sega ir ģeniāla.

Tāds bija skatītāju spriedums, sega tika muzejā, un Saulrīte ar to bija kļuvusi slavena.

Lai publika velti nemeklētu salīdzinājumus ar paziņām, Saulrīte nolēma nākamajā darbā ieaust dzīvnieku motīvus. Lai sega būtu oriģināla, viņa, pēc pašas dizaina, ķērās pie darba un strādāja nenogurstoši no ausmas līdz rietam, līdz audums bija nobeigts un viņa apmierināta varēja atgūties.

Tiklīdz jaunā sienas sega bija izstādīta, skates apmeklētāji to iesāka komentēt: tur ganās dīvaini mītiski zvēri, milzīgi bezastaini suņi vai vilki. Nevienas irbītes, cielaviņas, neviena krāsaina putniņa, ne sūdu vabolītes.

Kā telēna vietā var saskatīt suņus vai vilkus? - Saulrīte sašutusi domāja. Vai viņa tiešām būtu tik nemākulīga zīmētāja? Segā taču pavisam uzskatāmi ganījās visas viņas māmuļas telītes, melnā Vabulīte, Raibaliņa, Baltgalvīte. Bet kas gan var pasauli un Homo Prudens izprast.

Vīlusies un nopukojusies viņa iesāka aust vēl prāvāku gabalu: uz tumšzila fona sudrabotos viļņos stilizētas laivas. Īrēju nav. Auduma kompozīcija sastāv no krāsām un laivu formām. Kopiespaids - tāda mierīga tālāk plūšana. Varbūt arī vienmuļība, bet sižets īsti latvisks.

Laivas sega tika atkal izstādīta un apbrīnota. Skates apcerētājiem nebija divu domu, viņu izpratnē laivas simbolizēja zārkus. Latviešu izmiršana īrēju trūkuma dēļ.

Katram cilvēkam esot kāds sargeņģelis. Ar Eņģeļu segu aušanu es pierādītu, ka mana pasaules uztvere ir pozitīva, Saulrīte domāja un iesāka atkal dzīparu šķeterēšanu, vērpšanu, kamolos tīšanu un pacietības nodarbību, - mēnešus ilgstošu aušanu.

Kad beidzot visi simts eņģeļi linaudumā bija ieausti, sega izcēlās ar īpatnēju, retu skaistumu. Atkal ielūgta izstādīt, Saulrīte par savu darbu dzirdēja visdažādākās atsauksmes:

Eņģelīšu sega ir skaista, bet pilnīgi nelaikmetīga.

Lai neaustu velnus, auž eņģeļus.

Saulrīte ir nonākusi radīšanas krīzē.

Spārnotās būtnes ir tūristi, kuri mums ieved valūtu.

Ka tik nav nonākusi kādas reliģiskas sektes slazdos Svēto Eņģeļu Biedrībā vai The Hell Angels.

Šai dzīvītē var daudz ko piedzīvot, Saulrīte nodomāja un nolēma, ka pienācis laiks stila pārmaiņai.

Ar gobelēna tehniku eksperimentēdama, sienot un pinot radīja dažādus abstraktus veidolus un divus dučus no tiem izstādīja "Krāsaino Dzīparu" slavenajā galerijā pašā pilsētiņas centrā.

- Saulrīte iesprukusi avangarda dumbrājos, - viņas agrākie cienītāji uztraucās.

- Lindiegu, auklu, virvju pinumu samistrojums. Tad mūsu senmātēm dekorāciju jomā piemita smalkāka gaume.

- Ko nu par to, šie te samudžinājumi atgādina midzeni.

- Labāk būtu tos pašus eņģelīšus audusi...

- Very nice indeed, realy diabolic. Vai cienījamā māksliniece pieder raganu kultam? - kāds ērmīga izskata jauneklis apjautājās.

- Probably the greenies - zaļajiem, - kāda večiņa nošņaukājusies atteica.

Recenzijā par izstādi bija rakstīts, ka vislabāk recenzentam esot paticis darbs ar nosaukumu Velni.

No tā laika Saulrīte tika iesaukta par Velnu audēju, bet tas viņu ne uztrauca, ne ietekmēja. Par ļaužu valodām nebēdādama, viņa tik turpināja strādāt un pārtraukuma laikā savā nodabā uzdziedāja:

Lai bij prieki, kam bij prieki,

Audējiņai lieli prieki.

Izgudrēm ļaudis melsa,

Izgudrēm slavināja.

____________________________________________

Stāsta morāle katra paša ziņā.

Atsaucos uz Lidiju Dombrovsku.