Prieka modelis

Kopš vakarvakara man sejā smaids. Sen nebiju tā smējusies. Vispirms par variācijām, apcerot padomju laika dzeju. It kā jau nebūtu par ko smiet - Vācietis būtībā pareizu domu teicis. Tik lasītāja šī brīža skats uz dzīvi pamainījies.

Otra lieta bija iespēja paskatīties uz sevi un situāciju kā no malas un iesmiet pašai par sevi.

Burvīgs laiks vakarpusē sauktin sauca laukā no mājām. Sadomāju, ka beidzot realizēšu to, ko esmu definējusi kā mērķi. Vakars kā radīts lēnai un romantiskai riteņpastaigai, vēl jo vairāk, ja tikšanās vieta aizrunāta klusā vietā pie netālā ezera. Galvā izstrādāju maršrutu un apņēmīgi dodos pretim nezināmajam. Jums noteikti nekad nav gadījies, ka iepriekš rūpīgi izplānotais sabrūk kā kāršu namiņš jau pašā sākumā. Man tā sanāk nemitīgi. Un arī šī reize nebija izņēmums. Fakts, ka nokļūt galamērķī laikā nav iespējams dēļ izmaiņām satiksmes organizācijā, mani neapbēdināja. Tamdēļ jau ir pieejami sakaru līdzekļi, lai apbusēji vienotos par plānu B. Sievišķīgi paziņojot, ka plāns A nav iespējams ne manis radīto iemeslu dēļ, saklausīju, ka partneris nav sevišķi apmierināts, bet ar sieviešu loģiku strīdēties neies un vīrišķīgi risinās situāciju, lai man atvieglotu dzīvi. Pasmaidu. Dodos uz nākamo orientēšanās punktu.

Jau ieraugot kompanjonu, mana citkārt brašā dūša sašļuka papēžos. Sapratu, ka kaut kas jau pašos pirmsākumos ir aizgājis greizi. Čau!- uzsaucām viens otram un savstarpēji nopētījām viens otra ekipējumu. Mana rozā kleita brauciena partnerī neradīja nopietnas riteņotājas iespaidu. Šķiet, ka iepriekš apgūtā mācība randiņā apģērbties meitenīgi šoreiz nenostrādāja.

- nu ko, braucam uz... Un tika nosaukts vietas nosaukums. Man aizrāvās elpa. Sapratu, ka labākajā gadījumā būšu spējīga vienvirziena kustībai. Mēģināju meklēt drošinājumu tēviņa acīs, bet nespēju tur ieraudzīt ne mazāko cerību stariņu. Šajā brīdī mani pārņēma spīts. Galu galā - pati vien teicu, ka gribu vakaru izmantot sportiskā gara uzturēšanai. Un, ja jau reiz esmu šeit nonākusi, došos piedzīvojumā līdz galam. Iesāktais ir jāpabeidz. Beidzot mana minstināšanās tika pamanīta, bet mulsuma brīdi ātri pārvarējusi, droši uzlecu ritenim un devos paredzētajā virzienā. Un tad sākās...

Visu ceļu sparīgi minoties pakaļ muskuļu kalnam un rijot ceļa putekļus, skaļi smējos. Smējos par sevi, par situāciju, kādā esmu nonākusi. Brauciena kompanjons brīžos, kad to pamanīja, likās neizpratnē. Laikam jau viss komplekts kopumā izskatījās gana savdabīgs.

Varu būt pateicīga, ka kaut kādā brīdī sportists tomēr pamanīja manas spējas un izlēma mainīt maršrutu. Sajutu krietnu atvieglojumu. Jaunais mērķis bija ievērojami tuvāks, bet tāpat gana izaicinošs. Un tesiena ātrumu tas nemazināja nevienā brīdī.

Pēc kāda laika bijām nokļuvuši pie ezera. Pie cita ezera. Bet būtību tas nemaina. Kamēr es, zālītē sēžot, mēģināju atvilkt elpu, kāds izmantoja iespēju baudīt vakara peldi. Man bija laiks pārdomām.Un tad pēkšņi es sajutu, ka man patīk. Patīk ātrums, patīk nezināmais ceļš un patīk tas, ka spēju tikt galā ar situāciju. Mana sirds gavilēja, braucot pa dubļaino meža taku. Atmiņā rūpīgi nokopēju šīs sajūtas un nolēmu tās pārcelt uz tuvāko iespējamo brīdi.

Mājupceļš vienmēr šķiet īsāks un vieglāks. Apziņa, ka drīz jau būšu savā teritorijā, spārno. Laikam biju tā iedvesmojusies, ka nemanot aizminos garām un nu jau ceļabiedrs bija iedzinēja lomā. Oho!- sadzirdēju kādu gabaliņu sev aiz muguras. Mans izrāviens bija pārsteigums mums abiem. Vēl pāris līkumi un nu jau finiša taisne. Gara acīm redzu plīvojam rūtaino karogu. Paldies par kompāniju, esmu mājās. Nogurusi, bet smaidoša.

No nematriāliem priekšnoteikumiem dzimis prieks ir bezgalīgs. Mēģināšu saglabāt šo prieka modeli sev kaut kur līdzās. Mērķis nemainās.