Krusa

Beidzot arī mūsu necilajā Mežvaldē kaut kas ievērības cienīgs! Temperatūra mājās +27,5 grādi, bet laukā +34. Es guļu gultā kā tāds smiltīs izmests grundulis un sapņoju, ka kāda daiļa jaunava varētu man atnest pudeli vēsa Heineken alus un tad dzirdu tādu metālisku skaņu it kā kad aiz loga brauktu kāpurķēžu traktors. Pieeju pie loga un redzu, ka uz kaimiņmājas jaunuzliktā bleķa jumta lēkā baltas bumbiņas, un tām seko lielas retas lietuslāses. Negaidīdams ne mirkli, es nometu drēbes un, palicis vienos trusikos, metos laukā. Izskrējis pagalmā, es dejoju Melnā ērgļa deju, bet manu miesu šausta smagas lietuslāses, un milzīgi krusas graudi kapā manu liseni gluži kā čuguna katla dibenu. Kaimiņi smejas, lai es uzliekot ķiveri, bet tam vairs nav laika. Basām kājām es lēkāju un mīcos pa krusas graudiem piebērto zāli un galvu piesedzu tāpat vien ar plaukstām. Lielākos krusas graudus es bāžu mutē kā konfektes un sūkāju un, pārnācis mājās, pie viena mēģinu kaut ko arī uzknipsēt, lai daža laba skeptiskāk noskaņota dāma nesauktu mani par lielībnieku. Tā, lūk!