bijusī skolotāja

Šodien nonācu tik interesantā situācijā, ka gandrīz vai nezināju kā rīkoties. Lūk, jaukā un siltā pirmdienas priekšpusdienā es eju pa pilsētu un, atpūtinādams kājas, apsēžos uz soliņa pie vidusskolas ierīkotā ērtā un mājīgā skvēriņā. Cilvēku uz ielas nav; vienīgi es ar savu lielveikalā sapirkto nešļavu, gaidīdams autobusu, baudu atpūtu un priecājos par puķu dobēm un ziedošajām kastaņām. Sirdī ir miers un arī prieks, ka tieši pie skolas ir tāds skvēriņš, kas varbūt arī bērnus vairāk mudinās ievērot un mīlēt mūsu pašu Latvijas dabu. Kā jau teicu, cilvēku nav. Un te pēkšņi kaut kur aiz skolas stūra parādās kāda sieviete ar somu uz pleca un ar to moderno bleķa skrāpējamo grābekli rokā, un no tā es spriežu, ka tā varētu būt kāda sētniece. Gabaliņu pagājusi, viņa pieliecas, paņem kādu ietrunējušu koka gabalu malkas pagales lielumā un sviež pa dekoratīvo ielas apgaismes lukturi. Ak, tavu precīzu trāpīšanu! Koka gabals trāpa īstajā vietā – tieši pa spuldzi un daļēji pat sadrūp, bet paldies Dievam, spuldze ir izturīgāka un nesaplīst. Sieviete bez apstāšanās mierīgi aiziet.

Bet es palieku un domāju, domāju: ko gan tas varētu nozīmēt? Varbūt viņa ir kāda tuvējo ārzemju diversante, kas grib iebaidīt skolēnus? Vai varbūt viņai ir „jumts nobraucis”? Vai ...

Neko vairāk negaidīdams, es pielecu no sola, un metos sievietei pakaļ un panācis – jautāju, ko tas viss nozīmē. Viņa paskatās manī tādu skumju skatienu un tad atbild: „Piedodiet! Es nemaz tā negribēju. Es to koku gribēju vienkārši iemest krūmos...”

Un tad viņa man pastāstīja, ka, bijusi literatūras skolotāja, un tad tikusi štatu samazināšana dēļ it kā atlaista, it kā noformēta par sētnieci. Vārdu sakot, dažas stundas mācījusi bērniem dzejolīšus, bet citā laikā slaucījusi ielu un skolas pagalmu. Un tā arī šorīt, beigusi savus slaucīšanas darbus, bet uz ietves ieraudzījusi sausu koka zaru. Domājusi paņemt un iemest ceriņkrūmā, lai no rīta savāktu, bet kā jau sievietei, tā roka bijusi aplam šķība, un viņa trāpījusi pa lampu. Labi, ka vēl tā. Nu ko tur teikt! ... Atvadījāmies kā labi draugi, un ja es būtu savus 30 – 40 gadus jaunāks, droši vien būtu viņu uzaicinājis vakarā uz kino. Tā viš i...