vai būsi mans vergs?

Beidzot arī manā pastkastē ieripoja kaut kas līdzīgs ezotēriķu laimes kristāliem vai tamlīdzīgiem brīnulīdzekļiem. Vēstule no, kā bildē redzams, tīri glīša jaunekļa, kas pieklājīgi, lieki neapgrūtinot sevi ar interpunkcijas teorijām, apvaicājās, vai var būt mans vergs.

Pirmajā brīdī atmiņā atausa deviņdesmitajos gados populārā TV reklāma ar bargās kundzes pravietojumu visiem vīrieškārtas skatītājiem: "Tu būsi mans vergs!" Bet nē, tad es vēl biju mazgadīga un man ar to nekāda sakara, da vispār - nav jau te nekāda 19. gadsimta Amerika un krusttēva Toma būda, galu galā cilvēktiesību konvencijas un kas tik vēl ne. Jā. Bet! Šite cilvēks akurāt pats uzprasās. Labprātīgi!

Lomu spēles? Mēģināju sevi iztēloties ar lateksa biksītēs iespīlētu dupsi un pātagu rokā. Vai tas latekss maz elpo? Pātagas arī nav. Varētu jau izlīdzēties ar svaigi mizotām kārkla klūgām, bet tad neglābjami rodas asociācija ar groziņu pīšanu. Nē, nu teorētiski jau varētu arī groziņus tādās rotaļās iepīt vai kaut ko iekš groziņiem iepīt un tamlīdzīgi. Domājiet paši, ko un kā. Mani tas neuzbudina.

Toties dzīvoklim logi pa ziemu noputējuši un jāmazgā. Dīvānu arī derētu ģenerāli iztīrīt. Pastkastītes slēdzene kaut kur izčibējusi. Vecmāmiņa - vēstures mīļotāja priecātos par latviskos rakstos šķūnītī sakrāmētu malku. Pagrabā nenāktu par ļaunu piekopt deratizāciju. Mārupītē visādas riepas un dzelži. Kā gan es varētu atteikties no tāda piedāvājuma?!

Kaut ko līdzīgu pēdējā rindkopā minētajam uzrakstīju arī iepriekšminētajam jauneklim. Atbildes nav. Pagaidām. Ja vien viņš patiešām grib būt mans vergs!