Riežupes leduskritums

Riežupes leduskritums.

Šī nu jau aizvadītā ziema ir bijusi gan niķīga, gan reizēm arī visai neparasta. Ilgstošais pliksals biezā kārtā sasaldēja zemi, bet seklākās ūdenskrātuves un parastas pļančkas aizsaldēja līdz dibenam, un tad nu, tuvojoties pavasarim, izrādījās, ka pa slapjajām pļavām un palienēm var brīvi staigāt kā pa galdu, bet mazie strautiņi plikajos laukos pārvērtušies par nelielām ledus upītēm . Viena tāda upīte man ir labi pazīstama. Tā sākas kādā plašā applūdušā izcirtumā, kas tagad pārvērties par bebru paradīzi. Bebri ūdens līmeni, protams, regulē pēc savas patikas, bet arī šim necilajam strautiņam kaut kas no ūdens tomēr tiek. Izlīkumojis pa mežiem, tas izskalojis pamatīgu gravu un nu beidzot iekrīt Riežupē, veidojot skaistu vismaz metru augstu ūdenskritumiņu, kas priecē gan acis, gan miesu katram gājējam, ja vien tam pietiek dūšas izlauzties cauri brikšņiem un kritalu gūzmai, nomest drēbes un palīst zem šīs ledainās dušas. Šī negantā ziema sastindzināja arī šo strautu un izveidoja skaistu leduskritumu, kas patiesībā nebūtu kaut kas īpaši neparasts, jo to vismaz daļēji var redzēt vai katru otro ziemu. Bet šoreiz talkā nāca bebru dīķis. Sasalušās grunts dēļ kūstošā sniega ūdens nevis sasūcās zemē, bet gan saplūda dīķī, jūtami paaugstinot līmeni, tā, ka bebri varēja dzīvot cepuri kuldami. Bet te kāds bebru gaļas kārotājs to dambi krietni papostīja, un nu ūdens gāzās grāvī un tālāk strautiņā ar itin atzīstamu spēku un kaut kur pa ceļam tika klāt šķidriem māliem. Un tad nu iznāca nevis kā parasti, kad augšā ir ledus un apakšā ūdens, bet otrādi - pa sasalušo ledus vāku brāzās lejā ūdens straume kakao krāsā. Es, protams, biju laimīgs to redzēt un pastāstīt citiem.