|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| starbound, 11-01-2012 02:02 |
|
23 |
cilvēkiman bija sapnis.
stāvēju dzidrā, saulainā ziemas dienā autobusu pieturā, mazliet vējš matos pūš. dzirdu tevi saucam mani. tā vārgi un mazliet aizlauzti tu sauc mani. Es pagriežos, bet aiz manis neviena nav. Patiesībā, nekur tuvumā neviena nav. Kamēr manas acis pēta tukšās ielas, es tevi atkal dzirdu, bet šoreiz jautāju "kur tu esi?". tu mani nedzirdi, es vēlreiz pie sevis prātā "kur tu esi?" un es jūtu tavas veca suņa skumjās acis lūkojamies manī kaut kur no iekšas. tu vienreiz teici, ka mūsu draudzība ir zvaigznēs ierakstīta un pēkšņi man viss ir mazliet skaidrāks. Mēs kā dvīņi viens ar otru bez vārdiem caur prātiem runājam. un tu sauc mani palīgā.
un es kā vienmēr pametu visu un skrienu cik spēka. jo tuvāk nonāku, jo vairāk dzirdu... pat redzu... vēl tuvāk un es jau jūtu. sevī iekšā es ar tavām acīm redzu, ar tavām plaukstām un matu galiem jūtu.
es attapos uz salas. pie sevis domāju - Anglijā...cik savādi. mazā, tumši zaļā, pielijušā pilsētā. lauki un kalni un kokvilnas galviņas mazliet šaušalīgi vējā šūpojas. ļoti vējains. es tevi atradu mazā namiņā, kas no iekšpuses pēkšņi ir daudz ietilpīgāks nekā varētu domāt. Istabas.. katra mazliet savādāka... brūnas stipru baļķu sienas ir nokrāmētas ar mājas vīniem.. citā istabā ar alu, citā ar sieru, citā dārzeņiem. un tur tu esi. krāmēdams dārzeņus plauktos. bāls un izvārdzis. varbūt pārslogots, varbūt izbadināts... grūti saprast. pats visai apmierināts ar savu aizbēgšanu, lai gan var redzēt, ka viegli nav gājis. un pazīstama seja tev neko daudz nenozīmē.
bet... bet... kā? tu taču sauci.. es taču vienmēr zinu, kad tev mani vajag.. tev taču vienmēr beigās mani vajag, lai kur arī attaptos.
bet ne šoreiz. šoreiz kaut kas ir ļoti, ļoti nepareizi, šoreiz (pirmoreiz) tev interesē dārzeņi un graudi, tu slauki sastrādātās rokas noplēstās biksēs, skumji uzsmaidi un turpini strādāt. bet...bet...kā?
un sapnis tur beidzās.
es vēl visu dienu par to domāju līdz vakarā pastāstīju to kādam. tas kāds man tad teica "bet tas taču ir par tevi pašu". un man sākumā likās, ka viņš neko nesaprot.
es neko neatbildēju, mēs ieslīgām domu sabiezinātā klusumā.
un tad es padomāju.. varbūt viņam taisnība. tev ar to nekāda sakara. tā esmu es, ES tā esmu, kas ir aizslīdējusi skaitīt graudus...izstīdzējusi un sastrādāta dvēseles daļa. un ir tikai pašsaprotami, ka sapnī to manis daļu attēlotu tu. jo mēs esam kā dvīņi, viens bez otra mazliet nepilnīgi. un katrs cilvēks iekšā ir mazliet kā dvīņi un reizēm pat vairāk cilvēku. kaut kas ir pazaudējies.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
