Mazo Lietu Dievs

Indiešu rakstnieces Arundhati Roja slavenais romāns “Mazo Lietu Dievs” nu guļ manā plauktā pievarēts (atzīšos, tas nebija viegls uzdevums, un tieši tāpēc paldies saku grāmatai par burvīgajiem sapratnes un arī nesapratnes brīžiem. Tas bija īsts pārdzīvojums un pārbaudījums.). Taču ne jau recenziju šovakar par to rakstīšu.

Esmu iedvesmojusies no šīs grāmatas. Esmu pārskatījusi sevi un savu dzīvi šķērsgriezumā, kurā pilns ar sīkumiem, nozīmīgi nenojaustiem jēgu pilniem dzīves mirkļiem, mirklīšiem, lietām un sajūtām un mazajiem prieciņiem.

Man patīk Ziemassvētkos skatīties filmu par Grinču, ne jau tāpēc, ka es nemīlētu Ziemassvētkus, vienkārši tas ir viens no maniem sarkastiskajiem rituāliem, turklāt Džims Kerijs ir vienkārši neatvairāms. Vēl viens iemesls, kāpēc skatos šo filmu ir notikums ar kādu manu draugu, kuram (gan pēc viņa paša lūguma) Ziemassvētkos uzdāvināju kaklasaiti, uz ko viņš reaģēja Grinča manierē “Pakārties var tajās kaklasaitēs, ko sadāvina Ziemassvētkos”. Ne jau dāvanās ir tas Ziemassvētku sāls, bet gan cilvēciskajās attiecībās. Tā lūk!

Man patīk anekdotiskas situācijas un smieklīgi izteicieni, kurus saprot un par kuriem smejas tikai manā draugu lokā.

Man patīk, ka man patīk. Man patīk, ka mani aizrauj. Piemēram, kad, izlasot grāmatu, esi aizgrābts tik ļoti, ka šķir pirmo lappusi un sāc lasīt no jauna. Tieši tā man “norāva jumtu” filma “Neticamais stāsts par Benjaminu batonu”. To noskatoties, sapratu, ka skatīšos otrreiz. Filma bija ne nu gluži kā grēkssūdze man, bet sniedza sapratni par lietām, par kurām savā jaunībā nemaz nebiju aizdomājusies. Filmu skatījos atkailinātiem nervu galiem, tā manī saārdija dziļākos slāņus, uzrunāja tik ļoti personiski, ka filmas beigās iestājās pati lielākā katarse. Mazo Lietu Dieva klātesamība galveno varoņu dzīvesstāstā ir visnotaļ jūtama. Filmas ievadreklāmā teikts, ka tas ir stāsts par neparastu dzīvi, kura tik pat labi var būt arī tavējā. Es sapratu, ka katra cilvēka dzīve ir neparasta, ka jau pati dzīve un dzīvošana ir brīnums, kas sastāv no sīkumiem un nemainīgi mainīga dzīves ritma. Nekad nebiju aizdomājusies, ka grumbas otra cilvēka sejā var kļūt tik mīļas, ka laiks mums visu atņems, un tapēc ir jādzīvo pa īstenīgo.

Vēl man patīk tamborēt divas reizes gadā – vienreiz rudenī, otrreiz Ziemassvētkos – un neko vairāk par pāris puķēm neuztamborēt, jo vnk pietrūkst laika un pacietības.

Man patīk, ka kaķis nemanot klusītiņām iezogas istabā un neredzami ielien manā gultā un sāk murrāt nu ļoti ļoti. Un vēl man patīk, kā viņš iekaras aizkaros un šūpojas.

Man patīk Latvijas vasaras, kad var visu dienu dzīvoties pa āru un pludmali un iededzis pārrasties un piekaisīt visu māju ar smiltīm, kuras pēc tam dikti grauž.

Es dievinu Vinnija Pūka mīļo nekaunību un citātu par ezelīti I-ā un viņa ielecināšanu:

- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- O-o! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju – ja jel kaut viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, - un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.

Vel es dievinu grāmatas “Mazais Princis” pēdējās divas lapaspuses.

Un vēl man patīk kā cittautieši mēģina gramatiski pareizi runāt latvju mēlē. Man patīk kā krievi saka “Tu esi mans kakītis” un proti, kakītis, bez mīkstā ķ.

Man patīk krievu valoda, krievu vecās labās filmas un dzeja. Man ļoti patīk krievu garie īpašības vārdi, piemēram, , .

Man patīk spēlēties ar vārdiem un dažādi anekdotiski gadījumi valodas dēļ (Lost in Translation tā teikt).

Man patīk, ka cilvēki garšīgi smejas, nu tā, ka gribas smieties līdzi, un tas brīdis, kad kāda smiekli ir smieklīgāki par pašu joku. Man patīk, ka kāds sajauc dziesmai vārdus, ka kāds stāsta nesmieklīgu anekdoti bet visi pieklājība pēc pasmejas un tad sāk smieties pa īstam. Man patīk pieķert sevi ņaudam, gaidot, ka kaķis ņaudēs pretim.

Vēl man patīk mūzika. Jim Morrison’s dziesmas “Light My Fire” pēdējais pants:

“You know that it would be untrue
You know that I would be a liar
If I was to say to you
Girl, we couldn`t get much higher”

Mani fascinē “Queen” solista Fredija Merkurija izcelsme un dzīvesstāsts.

Un vēl man ļoti patīk šī dziesmiņa:

http://www.youtube.com/watch?v=c0SZhu-b_yQ&feature=player_embedded