Māju faktors
Vārds māja ietver sevī tik daudz. Protams, var jau uzrakstīt sausu, zinātnisku traktātu par mājām kā ēkām, taču šī vārda raisošā simbolika man to neatļauj. Atceros, kad biju maza, pirmais, ko mēģināju uzzīmēt, bija māja neveikls, četrstūrains klucis ar trīsstūrainu jumtu un četracu lodziņu. Reizēm pieķeru sevi zīmējam šo pašu infantilo kluci vēl joprojām aiz gara laika tāpat vien vai, paralēli kādā telefona biedrā klausoties. Kāpēc tik ļoti pieķeramies mājām? Ķermenis ir mūsu vistuvākā māja, mūsu esības pamats. Mēs esam tikai viesi uz šīs planētas, ciemiņi dzīvē un mums katram ir piešķirta māja - mūsu ķermenis, par kuru ir jārūpējas. To laikam sauc arī par sevis mīlēšanu (Veselā miesā, vesals gars). Ķermenis ir neatkārtojama lieta, tas mums ir tikai viens vienīgais šajā pasaule. Ir neierobežotas iespējas, ko ar savu ķermeni iesākt: skriet, sportot, dejot, pārvarēt sevi. Dzimtene. Kāpēc mūs tā vienmēr velk uz vietu, no kuras esam cēlušies un dzīvojuši? Jā, arī es esmu lasījusi zinātnieku pētījumu, ka cilvēks sastāv no 90 un cik tur tiem procentiem ūdens un ūdenim ir atmiņa, tapēc mēs tā ilgojamies māju. Nekur nav tik labi kā mājās. Nez ko par šo Sprīdīša sentenci domā tie simti tūkstoši, kas Anglijā, Īrijā? Atceros sevi, kā es pēc ļoti ilga svešumā pavadītā laika atgriezos dzimtenē. Bija dziļa ziema, un es no lidmašīnas iluminatora izmisīgi gaidīju, līdz parādīsies mana Latvijas zeme. Sajūtas bija galvu reibinošas un neaprakstāmas. Tie nebija Spānijas kalni saulrietā, nedz gleznainie Norvēģijas fjordi, tie bija kaili, pelēki koki un balts līdzenums, bet mana sirds klaudzēja kā padomju laika elektrovilciens. Laikam ilgajā prombūtnes laikā, es uzzināju un izpratu vārdiņa homesick nozīmi. Cik angļu valodā to precīzi var izteikt! Latviski mēs sakām ilgas pēc mājām, bet tiešā tulkojumā no angļu valodas tas būtu slims pēc mājām. Un es uzzināju, ko nozīmē būt burtiski slimam pēc mājām. Es pat nezinu pēc kā vairāk, rupjmaizes, tuviniekiem vai Latvijas gaisa. Drīzāk pēc iederības, iekļaušanās un piederības. Laikam manī ir vairāk tā ūdens, laikam par daudz latviešu literatūras salasījusies un Raimonda Paula dziesmas saklausījusies. Bet esmu filozofijas savs kaktiņš, savs stūrītis zemes piekritēja, un es neļaušu nevienam ekonomiskajam zvēram sevi noriet. Manās mājās šogad ienākušies daudz ābolu. Cik ražīga un pateicīga šī zeme! Paceļu vienu un iekožos, uzreiz kāds sāk bļaut bet tur taču kailgliemezis piedūries. Fui, ku pretīgi. Es pagriežu ābolu un apskatos, tik tiešām neglīts kailgliemezis iegrauzies manā sārtajā un sulīgajā nektārā. Un mani kaunina, kā es varot tādu ābolu ēst. Mani nesaprot, nevis glumš, pretīgs kailgliemezis, bet ābols man ir. Cilvēki neprot saskatīt to skaisto un labo, redz tikai neglīto. Nobildēju savu ābeļdārzu, kur zaros kailajos milzum daudz ābolu vēl novembrī iepalikušies un rādu saviem ārzemju radiem. Nu un kas tad tur ir tāds? Es atbildu, Bet tas ir mans. Mans tēvs tās ir stādījis, esmu tās mazas redzējusi, redzējusi ziedam, piebriestam ar ražu, redzējusi ietinamies mākslinieka otu izraibinātā apmetnī. Esmu ar šiem āboliem barojusi savus draugus un ienaidniekus, rāpusies ābelē, lai apzāģētu vēja nolauztos zarus, esmu jutusi līdzi, kad zari lūzuši no ražas pārpilnības. Tagad zeme smaržo pēc kritušiem, puvušiem āboliem, kurus saēd tārpi un gliemji. Kritušie āboli pārzemojas, pūst, ir brūni ar baltu pelējuma kārtu, pa tiem ložņā visādas dzīvās glumās radības, un man šis skats liekas pats skaistākais visā pasaulē. Es izsvītrošu visas dusmas, naidu no saviem dzīves plāniem un iekarošu savas mājas, nevis svešu zemi, valodu un kultūru. Iedzīšu naglas, pienaglošos, ierakšos līdz saknēm un iekūņošos kā tārps, es iedēstīšu sevi un ieurbšos līdz dzimtenes kaulam, ielaidīšu valodu kā asinis savā asinsritē. Lai riņķo, lai zied, lai zeļ un plaukst mūžīgi! |
