Un tā aiziet tā šejienes godība

Kā es šito biju palaidusi garām? Jā, pēdējās dienās šķita, ka šeit kā trūkst. It kā viss kā parasti, bet tomēr savādāk. Klusums. Un pēkšņi zvans. Nepazīstams numurs. Celt? Necelt? Sajūta, ka tas tomēr ir kas svarīgs. Un es nekļūdījos. Draudzene! Mana mīļā, labā OHO Draudzene! Izrādās, ka esi izlēmusi atstāt šo virtuālo pasauli. Tu stāsti man par saviem plāniem, par to, kā Tava dzīve mainījusies. Ja Tu zinātu, kā es par to priecājos. Man gan mazliet žēl, ka es Tevi šeit vairs nesatikšu. Lai gan, kas zin... Gada laikā es biju tā pieradusi pie Tavām vēstulēm un jokiem, pie Taviem padomiem un uzmundrinājumiem. Tā biji Tu, kas man brīžam lika celt degunu augstāk. Tā biji Tu, kas atbalstīja. Jā, jā, reizēm noliki pie vietas un arī kāds žagars šad tad trāpījās. Jo, lai nu kā, bet Tava pieredze bija krietni vērtīgāka par manējo.

Nekad iepriekš nevarēju iedomāties, cik sev nozīmīgu cilvēku es šeit sastapšu. Draudzene mana, ŠEIT man Tevis pietrūks. Bet vēl jau paliek dzīve tur. Ārā. Un tā ir daudzkārt svarīgāka. Mēs nekad nebūsim kopā ikdienā, bet ir tik daudz notikumu, kas man ar Tevi saistās.

P.S. Esmu pārliecināta, ka Tu šo nelasīsi, bet kāds, kas man neliek miera ikdienā, gan. Tad nu man būtu lūgums šai uzmācīgajai būtnei - liecies reiz mierā.