Maiņas lietas

Šodien man kaut kāda mānija uz mainīšanos. Aizgāju pie savas draudzenes, kājās uzvilcis melnus gumijzābakus un pažēlojos, ka tie man ir it kā mazliet par knapu. Viņa man iedeva uzlaikot savējos, platākus un sarkanus. Tie man derēja kā uzlieti. Viņai mani melnie arī derēja pa pirmo zorti. Tā arī apmainījāmies, un es mājās pārnācu ar sarkaniem zābakiem kājās. Kad iegāju veikalā pēc alus lai apmazgātu jaunos zābakus, bodniece teica, ka viņas mazmeitiņa gan kājās nevelkot sarkanus zābakus – viņai vajagot rozā...

Pēc brīža pie manis mājās ievēlās Aivars un pieteicās palīdzēt tajos mazgāšanas darbos. Kājās viņam bija „pillīgi jaunas humpaļu bikses, tikko no Vācijas”, kuras viņš bija atradis savas otrās (nelaiķes) sievas noliktavā. Taisnība gan, esot mazliet par platu. Bet tas „mazliet” bija tāds, ka tajās biksēs droši varēja iebāzt spilvenu. Nu, Aivara vēders ir apmēram tāds, kāds bija man pirms gadiem 10 – 15. Tāpēc es viņam piedāvāju savas ne mazāk jaunas bikses, no kurām jau sen biju izaudzis. Aivars uzmērīja un teica, ka tās nu gan esot labas, tikai mugurpusē vajadzēšot nedaudz iegriezt. Es aizrādīju, ka nav nemaz obligāti jāstūķē biksēs divi vilnas džemperi, un kad viņš man paklausīja, bikses bija kā uzlietas. Tad es pielaikoju viņa bikses. Būtībā jau maiņa bija notikusi, bet nu tikai tā, drošības pēc. Biksēm nebija ne vainas, tikai tā klape iznāca tik liela, ka priekšējo pogu vajadzēja pogāt kaut kur sānos. Aivars ieteica drošības pēc tās bikses bez jakas nkāt, jo tad cilvēki varētu padomāt, ka tie brunči, ko kļūdas pēc esmu uzvilcis bikšu vietā, ir stipri sagriezušies. Bet nekas, vismaz diena nav nodzīvota velti.