Pirmais sniegs

6. decembris.

Pirmais sniegs, pirmais sniegs!

Bērniem lielu lielais prieks!

Sniega viļas lielas veļas,

Sniegavīrs uz kalna ceļas –

Milzīgs, resns tā kā vāts,

Čaklu roku darināts.

Jā, tas no beidzot ir noticis: pirmais sniegs ir klāt! Es jau to daudzkārt esmu teicis, ka es neciešu salu, un man labāk patīk kaut visnejaukākais slapjdraņķis, bet tik ne sals. Nu, sniegs, kā zināms, ir sala pavadonis, un tāpēc laikam jau būtu loģiski, ja par šo pirmo sniegu es izteiktu arī savu nepatiku. Bet ko nu vairs! Ziema ir klāt, un paldies Dievam, ka vismaz tik ilgi nodzīvojām bez sala. Kad samierinās un pierod, tad gan jau kaut kā arī to ziemu var pārlaist.

Vakar vakarā pats nezinu kāpēc abiem guļamistabas logiem aizvilku priekšā biezos aizkarus, bet, šorīt pamodies, brīnos, no kurienes blakusistabā nāk tik spoža gaisma. Kad piegāju pie loga, tad jau visu sapratu – pirmais sniegs. Lai nu tā būtu! Jau tāpat gana tikām lutināti. Bet pierast tomēr vēl nevaru. Paskatos pa logu uz mūsu „kremli” – pagastmāju un konstatēju, ka to tagad ir vieglāk ieraudzīt, jo šoruden bezdarbnieki ar pāris dumju sievu svētību krietni paplucināja apstādījumus. Ceļa malā tuvu viena pie otras auga trīs jaukas kļaviņas, kuras katru rudeni nemainīgi nokrāsojās visspilgtākajās krāsās. Tagad palikusi tikai viena. Žēl, bet nu jau vairs nekā; tagad jau viss kļuvis vienādi balts.