|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Diversija, 19-11-2011 23:08 |
|
35 |
Atmiņu kladeTas ir klāt! Karstvīna laiks. Māja smaržo pēc šīs burvju dziras tik saldeni. Iedegtas sveces. Apkārt kluss, vien fonā dziesma, Un atmiņas. 1986.gads. Man tolaik bija 17. Ārprāts, kā es biju samīlējusies! Puisis jauks, pāris gadus vecāks. Jau ar profesiju, kas man, vidusskolniecei, likās tik interesanti. Iepazināmies moderno deju kursos. Nez; tagad ar kaut kas tāds vēl pastāv? Nodarbības, kur nostāda rindā puišus un pretī meitenes. Ieslēdz mūziku un mācās deju soļus lēnajam valsim, tango un ča-ča-ča. No sākuma es viņu nemaz neievēroju. Man patika cits, gara auguma tumšmatis, valdzinoši brūnām acīm. Ar skaistuli izdevās pāris valša apļus izgriezt, bet uz mājām pa tumšajām ielām mani nemanāmi pavadīja viņš - mana skolas laiku lielā mīlestība. Mēs ar draudzeni gājām uz trolejbusa pieturu un es zināju, ka viņš seko, palikdams pārdesmit soļus iepakaļ. Ar katru nākamo reizi atstatums starp mums saruka. Viņam bija tumšzila "aļaska" un sarkana slēpotāju cepure. Stilīgi. Tā mēs sadraudzējāmies. Pienāca mans vidusskolas izlaidums. Uz to mani sveikt bija ieradies arī mans brālēns - tā mana mīlestība tika nodēvēta skolotājai. Es baltā kleitā ar milzīgu viņa dāvāto baltu rožu klēpi. Klases audzinātāja uz mani skatījās pat ļoti šķībi. Kā tas iespējams, ka viņas puritānisko un stingro roku satvēriens bija man paslīdējis garām? Bet es biju lepna un pārlaimīga. Kādi tikai mums nebija plāni... Roku rokā sadevušies sēdējām Daugavmalā un skatījāmies naksnīgajās debesīs. Arī bez vārdiem bija tik labi un mierīgi... Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. Bet viņa mājas telefona numuru es vēl joprojām atceros no galvas. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
