Pusnakts sarunas

Jau kādu laiku tādas nebija pieredzētas. Dienas ir gana saspringtas un neesmu nekāds trakais nakts putns. Parasti vakarā paņemu savu čučakmeni un rātni laižos miegā. Bet šodien viss ir savādāk. Šodien uzzināju to, par ko bija nojauta. Kāds negribēja, lai to zinu. Vismaz ne tagad. Bet ir lietas, ko nav tik vienkārši nepateikt. Un tagad pa drusciņai kāds mierina mani. Pa vārdam, pa zilbei. Arī pa klusuma mirklim.Vai varbūt tieši otrādi - ieaijājošie vārdi laupa nakts mieru un neļauj aizvērt acis. Izskatās, ka ne man vienīgajai ir ko pārdomāt. Kas ir tas, ko mēs katrs gribam? Un ko varam atļauties? Cik patiesas ir šīs vēlmes? Izklausās jau tik nopietni.