Pēdējā...cerība

Pēdējais Mohikānis tīrīja no sejas kaujas krāsas. Viņš līdz šim nebija redzējis cirka klaunus. Pirms pāris stundām Mohikānis lūkojās uz klaunu cirka arēnā kā tādā absurdā spoguļattēlā. Un... sajutās smieklīgs savās acīs.

Kaut kur prērijas viņā malā, Klauns, klusi pie sevis šķendējoties vēroja spogulī savu seju. Viņš nekad līdz šim nebija redzējis mohikāņus. Klaunu redzētais padarīja nīgru. Viņš sajutās kā karotājs greizā kaujā.

Pa vidu prērijai atradās grimma krāsu bodīte, kuras īpašnieks Stiprais Vilis piepeši sajuta ap dūšu kaut ko stipri nelāgu. Viņš pārvietoja krāsu tūbiņas no vienas puses uz otru un domāja, kas gan notiks, ja viņa krāsas vairs neviens nepirks. Ja nebūs vairs Mohikāņa un Klauna... Jo viņi abi taču bija Pēdējie.

Kāda gan morāle ir šim stāstam bez jēgas un satura? Pavisam vienkārša – ja reiz esi palicis Pēdējais, tad neskaties otrā kā greizā spogulī un nemaini tādēļ sevi, jo varbūt kaut kur ir kāds Stiprais Vilis, kuram tava eksistence ir vitāli svarīga, jo tu esi tāds pēdējais...viņam.

Sauciet to par biznesu, ja tā ir saprotamāk.