Lops, jel neizliecies par cilvēku!

Reiz nevienam nezināmais Lapsa Kūmiņš un mazpazīstamais Lapsis Āciņš izrāpās ārā no saviem nekad neatstātajiem putnu būriem, lai nodotos kopīgām bubabuļu medībām visāda izmēra zvēruļu apsēstajā pļavā.

Lapsa Kūmiņš apsēja ap putniņiem galvā baltu lakatiņu un ņipri trallinot iekūleņoja pļavā. Tūlīt viņai pa pēdām sekoja Lapsis Āciņš, kurš nenovēršot skatu no kristāla petardes, pie sevis analizēja bubabuļu iespējamās atrašanās vietas.

Lācis Sīciņš, kurš pļavā izbaudīja pēdējos košos rudens saules starus, ieraugot abus nācējus, satrūkās un iepleta nāsis, piepalīdzot abu ķepu vidējiem pirkstiem.

- Jopcik gurķīt ?! Kas jūs tādi par lopiem esat ?! – iesaucās Lācis Sīciņš.

- Mēs? Mēs esam vidējlopi! – svarīgi atbildēja Lapsis Āciņš un, noskenējot Lāci ar petardi, atzinīgi paklakšķināja mēli un pamāja Kūmiņam.

- Lapsas esam! – piebilda Lapsa Kūmiņš un piemiegusi ar aci Āciņam, nosēja lakatiņu no galvas un apsēja ap kaklu. Putniņi satraukti iečiepstējās un uzspurdza gaisā.

- Aha! Vidējlopiskas lapsas un mēs taisāmies tevi noķert un apēst ... poētiski izsakoties, labdarīgos nolūkos... - Lapsis Āciņš noteica.

- Zinu, zinu...visādi lopi te parasti nāk un par lapsām sevi uzdod! A spravkas jums ir, ka esat lapsas? Un medību atļauja? Parādiet papīrus un tad runāsim tālāk! – Lācis Sīciņš tā cieti noskaldīja un salika ķepas gurnos.

Lapsas saskatījās un neziņā paraustīja plecus. Līdz šim vēl neviens lācis nebija atļāvies pieprasīt dokumentālus pierādījumus, bet metās bēgt lapsas ieraugot.

Lācis Sīciņš pašūpojās uz pirkstgaliem.

- Tātad tā svešinieki – nav spravkas, nav medību un ēšanas! Atnesiet man rakstiskus pierādījumus tam, ka esat lapsas!

Lapsa Āciņš nospļāvās un iebāza petardi kabatā.

- Nu, ko...eima pie lopu karaļa Pūdeļa Cariņa pēc izziņas? – viņa jautāja Kūmiņam.

Lapsa Kūmiņš neapmierināti iespēra garām rāpojošām Krokodilam no blakus pasakas un pamāja ar galvu.

Un tā lapsas, pūzdamas – elsdamas atskrēja pie lopu karaļa Pūdeļa Cariņa, kurš par attiecīgu samaksu (jaunu kakla siksnu ar pūkainiem dzeloņiem un trīs gurinētu marķīšu burkām) izdeva viņām izziņas, ka tādas un tādas pēc ģīmja un līdzības ir lapsas kas lapsas.

Lapsas atgriezās pļavā un Lapsis Āciņš svinīgi nolasīja Lācim Sīciņam dokumentu, kas apstiprināja viņu piederību lapsu dzimtei, skaitlim un locījumam. Pēc tam dokumentu ar izteiksmi žestiem un teatrāliem pietupieniem nolasīja Lapsa Kūmiņš. Un visbeidzot, sadevušās ķepās, abas lapsas to izpildīja divatā, pie viena dejojot mazo gulbīšu deju. Un tad vēl uz bis, klāt pienākušajiem amerikāņu tūristiem par godu, kuri beigās skaļi aplaudēja, atdeva savus hamburgerus un dungodami spravkas piedziedājumu, iekāpa apvidus mašīnā un aizbrauca.

Kad lapsas, vējā izskanot pēdējam vārdam, paklanījās uz Lāča pusi, viņas pārsteigti secināja, ka Sīciņš ir sašņorējis kedas, paņēmis vagu un aizlaidies pat neieņemot zemo startu.

Lapsas, šī nepiedienīgā izgājiena šokētas, devās atpakaļ pie Pūdeļa Cariņa žēloties.

Pie lopu karaļa būdas lapsas ieraudzīja, ka Ņekijs Kāmis šobrīd bīda necienīgas runas pret Pūdeli Cariņu.

- Opaņki, opaņki... tā nu nāks un ēdīs, poētiski izsakoties...A nuka parādi papīrus, ka esi Pūdelis Cariņš lopu karalis! – Kāmis teica, bezkaunīgās āčeles samiedzis.

Pūdelis Cariņš cēli nošķaudījās, sakārtoja kroni un mierīgā balsī atbildēja:

- Klausies nu šurpu, Ņekij Kāmi! Tad, kad es esmu paēdis, poētiski izsakoties, man nav nekādas vajadzības uztraukties par rakstiskiem pierādījumiem. Kad es esmu izsalcis, tad tev nav vajadzīgi nekādi pismeci no manis, jo es jebkurā gadījumā jemšu un tevi apēdīšu!

Pūdelis Cariņš karaliski ierējās, paķēra Ņekiju Kāmi aiz čupra un ieslēdza savā būdā, lai vēlāk poētiski apēstu.

Lapsas iepleta visas četras acis un godbijīgi pienāca Pūdelim tuvāk.

- Ak jel, gudrais Pūdeli! Kālab gan tu mums neteici, lai mēs rīkojamies tāpat kā tu, kad mēs prasījām izziņu priekš Lāča Sīciņa?

Kūmiņš ievaicājās, žņaudzīdams ķepās lakatiņu.

- Jā... – piebilda Lapis Āciņš, kura kabatā aiz uztraukuma nupat bija uzsprāgusi kristāla petarde. – Kāpēc?

- Mani dārgie draugi...pēc aptuvenajām aplēsēm ...kopā...nu tā... uz 150 tugrikiem... – Pūdelis Cariņš ātri novērtēja lapsu kažokus. – Jums vajadzēja pateikt, ka to papīru ir lācis pieprasījis. Es domāju, ka to vajag tiem muļķīgajiem cilvēkveidīgajiem radījumiem, no kuriem stulbākie no meža lopiem ir iemācījušies šo nejēdzīgo izklaidi ar izziņu prasīšanu.

Lopu karalis Pūdelis Cariņš pamāja un lēnām ieslāja būdā.

Lapsas apsēdās uz celma, pieglaudās viena otrai, un skatījās, kā kaņepju krūmā smaida pēc petardes sprādziena izdzīvojušie putniņi....

The Beigas.