Dienasgrāmatas (blogi)

No rītiem vasarā pārsvarā klausos Radio Skonto, priecīgi izkustos pie vecās, labās jaunības diseņu mūzikas un klausos dialogus. Jau vairākus rītus turpinās diskusija par to, kuram tad būtu jāmaksā par kafiju pirmajā randiņā. Tas ir - gadījumā, ja pirmais randiņš ir sarunāts kafejnīcā, nevis parkā vai pie jūras, kur var tikt cauri ar termosu vai vispār dabas skatiem. Piemetu savu pagalīti.

1.arguments. Vīrietis saka: „Es negribu maksāt par sievietes kafiju, jo gribu, lai viņai esmu vajadzīgs es pats, nevis mana nauda.” Latviešu Sieviete Parastā to sadzird sekojoši: „Es negribu maksāt par sievietes kafiju, jo gribu, lai viņai esmu vajadzīgs es pats, nevis mani pusotra lata, ko es taupu savām rītdienas pusdienām.” Hhmmmm... Rezultāts – sieviete negrib atstāt nabaga vīrieti badā, neiztaisa problēmas un samaksā pati.

2.arguments. Vīrietis saka: „Es negribu maksāt par sievietes kafiju, jo negribu ierobežot viņas izvēles brīvību. Viņa nav ne zemākas pakāpes radījums, ne tizla, lai nevarētu izlemt, ko pati vēlas pasūtīt. Kas maksā, tas pasūta mūziku.” Sieviete šo sadzird tā: ” Es negribu riskēt un uzņemties maksāt par sievietes kafiju vai jebko citu, ko viņa izvēlēsies pati – jo viņa var nejauši izvēlēties kaut ko tādu, par ko es nevarēšu samaksāt.” Atkal – hhmmmm.... Daudz interesantāk, protams, būtu paskatīties, kā viņš mēģina ieskapēt viesmīlim savu žaketi un kaklasaiti, vai piedāvājas mazgāt traukus vai spēlēt klavieres visu vakaru, lai atpelnītu rēķinu, bet parasti sieviete labāk glābj vīrieti, neiztaisa problēmas un samaksā pati par savu kafiju, salātiņiem vai kaut vai STORES FILEJU, ja vien to vēlas...