|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Alibi, 17-08-2011 17:45 |
|
5 57 |
...Šķiet, vienīgi cilvēks ir apveltīts ar spēju izteikt emocijas asaru veidā. Kas ir asaras? Vai un kāpēc ir jāraud? Vai tomēr kaut kad spēsim atmest tās? Kas ir asaras? Vai neverbāla emociju plūsma uz āru? Par ko mēs raudam? Par sevi vai citiem? Diemžēl pārsvarā par sevi. Mēs bieži neapzināmies un tamdēļ jaucam, kurš par kuru raud. Asaras ir kā ūdens, kas mums vajadzīgs, lai attīrītos no iekšējās vides sārņiem. Caur tām mēs izstumjam visu kaitīgo, negatīvo, slikto
uz āru. Tās, protams, nav kaitīgas kā, piemēram, ļauni vārdi. Tās ir ievainotas dvēseles skumjas. Dvēsele vēlas, lai arī citi sadzird to balsi, kādā viņa runā dotajā brīdī. Raudas liecina par mūsu pašu neizpratni. Tās rodas no iekšējās vides nesakārtotības. Asaras - tās ir asinis - garīgās asinis. Dvēseles asinis. Tās ir bezkrāsainas kā lietus, jo pats gars ir neredzams jeb caurspīdīgs kā gaiss. Tamdēļ, jo grūtāk pamanīt ir raudošo un vēl grūtāk izprast, par ko viņš raud. Mēs jau varam raudāt viņam līdzi, bet tas neliecina par sapratni - par ko viņš raud. Varbūt liecina, bet reti, ļoti reti. Tā ir tikai ārēja atdarināšana. Mēs nezinām, kādā veidā palīdzēt. Un vienkāršākais ir iejusties tāda paša nelaimīgā raudātāja lomā. Tā teikt: Tu tāds neesi vienīgais. Arī man iet slikti. Mēs želojam sevi, ne otru caur to. Mēs vispār žēlojamies, bet nežēlojam. Bet kas ir žēlošana? Vai tā ir sapratne? Īsta sapratne pieprasa rīcību, un rīcība nav samērojama ar asarām, bet ar nesavtīgu priekā starojošu palīdzību otram cilvēkam. Tā ir iejušanās salauztas dvēseles stāvoklī. Mēs visi ejam uz to, lai nākotnē aizvien mazāk raudātu, bet tā vietā - priecātos. Dievs, dievi, eņģeļi
taču neraud. Paši sargeņģeļi gādā, lai mēs ieraudātos. Gadījumā, ja esam kļuvuši sirdī nocietināti. Caur asarām, ja nepieciešams, mēs augam gara stingrībā un prāta atvērtībā. Ja tomēr augstākas debesu būtnes sēro, tad to dara iekšēji. Tas nav acīm redzami, bet ar sirdi jūtami. Viņi izplūst skumjās dziļi, dziļi no iekšām. Viņu ūdens ir uguns, kas izdedzina iekšpusē. Dieva asaras var svētīt ar lietus valgmi izkaltušo zemi tuksnesī. Bet var arī atnest postu sev līdzi. Izraisot stipras lietavas un plūdus. Kā škistijoša dabas stihija. Bet pats Dievs neraud. Nē! Viņš NERAUD !!!
kautkur lasiits... |
Laimnese: Nebiju raudājusi vairāk kā trīs gadus,bet nomira manas meitas draudzene un nevarēju pārstāt raudāt.Par sevi neraudu,esmu stipra. #1 2011-08-17 18:30
fiffaaC: Es raudu tikai aiz prieka :))) Jaaraud ir noteikti. Tie, kas sakaas stipri esam un neraud, patiesiibaa sevi ir noblokjeejushi, un tas ir ljoti, ljoti biistami... #2 2011-08-17 20:25
piekraste: Asaras..., bez viņām nu nekā šajā dzīvē..... #3 2011-09-09 09:49
PostScript: Mana vecāmāte teica: raudi, būs skaistas actiņas....es teiktu nevis skaistas, bet skaidras. Un vēl, ja raud debesis...vai tas nav Dievs? Pārāk daudz jautājumu.... #4 2012-03-13 12:17
laimadzha: tiesham raudashana ir emocijas. Netikai no nelaimes ,bedam ,izmisuma,bet aiz prieka un parsteiguma raudam . Raudat nozime emocijas . Es daudz raudu . Sevi zelojot,aiz prieka ,aiz bedam ,aiz parsteigumiem. Dzirdot romantisku muziku,skatoties filmas,lasot gramatas,dzeju. UN T,T,Man nav kauns no savav asaram ,bet citiem nak smiekli par tam......un es atkal pasmejos ...lidz asaram. #5 2012-03-18 12:37
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
