cilveeks...

Skatos apkārt un liekas, ka visi runā, bet neviens nevienu vairs nedzird. Gluži tā it kā mēs būtu aizmirsuši klausīties. Ne tikai patieso redz ar sirdi, arī patieso dzird ar sirdi. Un ja pavisam mierīgi ieklausās un tā klusiņām nočukst, tad var dzirdēt kā cilvēks pēc cilvēka sauc. Kā katra dvēsele vēlas būt sadzirdēta un klusībā sauc… diemžēl retais to var sadzirdēt. Mūsdienu pasaulē tas ir grūti izdarāms…

Un zini, es arī saucu. Klusiņām nočukstu vējam savu sakāmo un ceru, ka kādu dienu tas atradīs dzirdīgas ausis. Tas nonāks pie Tevis. Šobrīd man pat nav ideju par kuru “Tevi” es runāju, par kuru no visiem manā dzīvē esošiem vai arī nākontē satiktiem cilvēkiem. Es vienkārši zinu, ka vienu dienu Tu sadzirdēsi klusus čukstus vējā un atbildēsi man. Bet ne šodien un arī ne rīt, vēlāk, kad būs pienācis īstais laiks…

Šobrīd man liekas, ka es pati sevi nedziru. Neieklausos savā sirdī un neparunājos ar to, lai tiktu galā ar dzīves grūtībām. Es esmu apmaldījusies savās domās. Neesmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi un vai vispār rīkojos kā cilvēks, nevis iekāres vadīts dzīvnieks. Es mētājos šurpu turpu, pazaudēju cilvēkus no savas dzīves, atļaujos smieties sejā visam, kliedzu, ārdos, uzvedos egoistiski, pazemojos un pazemoju, ļaujos muļķīgām sajūtām un vēlmēm, nespriežu racionāli, izsmeju, atļauju sev kāpt uz galvas, dusmojos, aizrādu un daru visu, lai tikai izvestu no pacietības gan sevi, gan apkārtējos. Tomēr es neko vairs nedaru, lai būtu laimīga. Esmu palaidusi visu tādā pašplūsmā, tādā nevērības jūrā, ka tagad māc izmisums. Tagad man atliek vienīgi kārpīties atpakaļ. Celties un saprast, ka tā dzīvot nevar. No jauna paskatīties uz pasauli, uz visu skaisto sev apkārt, patiekt sev pašai, ka es ļoti mīlu sevi. Ieraudzīt visu jaunā gaisā un sākt dzīvot ar citu pārliecību. Tas būs grūti, vienmēr ir grūti bijis, bet es saprotu, ka tā dzīvot tālāk nevar. Man atkal ir jāiemācās klausīties. Klausīties ne tikai ar ausīm, bet ar sirdi arī un sadzirdēt kā cilvēks pēc cilvēka sauc… un šoreiz nepalaist garām iespējas un dzīvi. Neiekrist atkal bedrē, no kuras jākārpās āra. Ar sāpēm sirdīs, nobrāztām rokām, tulznainām kājām, saraudātu seju tagad lienu ārā no bedres, kurā pati sevi neuzmanības un aizmāršības dēļ iemetu. Protams, tagad ir grūti un būs vēl kādu laiku. Bet es atkal gribu atsākt veco dzīvi. Gribu sev iekšienē sajust laimi un smaidīt no visas sirds. Un šoreiz es pati esmu vainīga pie tā visa. Tāpēc es ar cīņu un nobrāzumiem iziešu atpakaļ un tā pierādīšu, ka to varu.
Šis ir smags raksts, jo es pati sev atzīstu, ka esmu darījusi nepareizi un atzīties sev nozīmē iet uz labo. Tāpēc man ir vēl grūtāk, jo cīņa būs jāizcīna vienai pašai, bez jebkāda atbalsta. Bet varbūt tas pat ir labi, es beidzot līdz galam iemācīšos novērtēt savs spējas.Iz Apollo...