Ilgas pēc iekāres

Tā nu jūs tur dusat – pāris bez mīlestības dzīvās uguns katru nakti kopējā istabā, izņemot īsos izbraucienus kā tagad. Tur jūs tātad dzīvojat. Vai nu tas ir dzīvoklis, vai savrupnams šādi vai citādi iekārtots, laikam jau antīki moderni, ar parasto japāņu lampu, katrā ziņā tur ir kopīga vannasistaba, ik dienas redzamie piederumi divu atšķirīgu augumu kopšanai: vīrieša un sievietes. Tad reizēm jūs pārņem ilgas. Nevienam no jums nav tuvāka cilvēka, nav, pat ne atmiņās, pat ne cerība uz nākotni. Vai iespējams būt vēl vairāk saistītiem vienam ar otru nekā jūs? Nav iespējams, bet dažreiz jūs pārņem ilgas. Pēc kā? Tas jūs biedē. Kas īstenībā? Tā jūs mīļi dzīvojat visus bezgala aši skrejošos gadus, maigs pāris, neizrādīdami to citiem, jo esat tāds patiesi, patiess pāris ar diviem mīlestībai nedzīviem augumiem, kas tikai reti viens otru meklē. Vienīgi varbūt pēc kāda ceļojuma, pēc prombūtnes kongresa laikā gadās, ka jūs gaišā dienas laikā tūlīt pēc atbraukšanas, vēl iekams izkravāti čemodāni un pateikts pats svarīgākais, viens otru apskaujat. Kas par to, ka bijuši citi! Tas atsvaidzina, bet nav atzīšanās vērts. Nu jums atkal ir tāda diena kā kādreiz, kad neskaita stundas,- diena rītasvārkos, ar platēm. Un tad no jauna abpusēja viegla jebkuras ziņkāres pagaišana – vārdos neizteikta un tikko manāma, ikdienas rūpju apslēpta, tā jūs turpinat dzīvot. Jūsu vēstules, ja jums gadās būt šķirtiem, gandrīz vai biedē un sajūsmina jūs pašus, jo jūs rakstāt ar aizmirstu vārdu plūdiem valodā, ko vairs neprotat. No hoteļa istabas ar tukšu divguļamu gultu jūs zvanāt, nedomādami par izdevumiem, no Londonas, Hamburgas vai Ņujorkas, lai, mīlestības mudināti, patriektos nakts vidū. Jūs vēlreiz dzirdat savas bijušās balsis, jūs trīsat. Līdz atkalredzēšanās reizei mājās. Kas paliek? – paliek pieķeršanās, klusā, dziļā un gandrīz nesatricināmā pieķeršanās. Vai tas ir maz? Jūs esat jau gandrīz visu pārvarējuši, izņemot beigas, jūs nepārsteidz tas, ja viens no jums nakts laikā aizbēg, ja atkal uzverd dusmas, un neko nelīdz, ja divas dienas klusējat, jūs esat viens pāris – jebkurā laikā brīvs, bet viens pāris. Tur nekas nav grozāms. Reizēm pavīd doma: kāpēc tieši tu? Jūs raugāties pēc citiem vīriešiem, pēc citām sievietēm. Te daudz kam nav nekādas nozīmes vai arī nozīme ir visam. Nekas nebūs neprātīgāks par jūsu toreizējo mīlestību, labākajā gadījumā tā būs tāda pati. Vai tā bija neprātīga? Par to jūs nerunājat. Maigi sargādami tagadni. Vai arī, ja runājat, tad ar pārmetumu, kas ir maldīgs kā jebkurš dzīvei mests pārmetums. Ko gan lai dara pret pieradumu? Kā bijis kādreiz, to zina tikai spogulis kādā nejedzīgā viesnīcas istabā, rūsgans, sidrabaini blāvs spogulis, kas nemitīgi rāda kādu mīlas pāri, daudzrokainu, vīrieti un sievieti, nepazīstamus, mīlas apskurbušus augumus. Kurš no jums to redzējis, paliek noslēpums. Abi? Tie nebijāt jūs savā istabā. Kāpēc šis spoguļa attēls jums nemitīgi seko? Tas varētu būt arī cits vīrietis, tā būtu cita sieviete, jūs to zināt un raugāties viens otrā, jūs – savā esībā, pūlēdamies būt augstsirdīgi ar ironijas starpniecību, kas ir veltīgi. Kā lai jūs samierinātos ar to, ka tik labi, arvien labāk – saprotaties kā bezdzimuma būtnes, it kā joprojām nebūtu vēl – no fiziskā redzes viedokļa – vīrietis un sieviete? Un tad jūs pēkšņi meklējat ieganstu greizsirdībai. Bez tās, ak debess, jūsu nāvējošais biedriskums būtu pilnīgs! Ģeķīgs atgadījums jūrmalā, kāds, protams, nenozīmīgs apskāviens starp pīnijām, kas arī paliek neaizmirstami atmiņā, neuzticība, gadu gaitā sen noilgusi, sāpēs nolādēta, tad, protams, saprasta, viņa vārds vai viņas vārds tiek klusumā glabāts kā svētums, pieminēts tikai ārkārtējā gadījumā, tatad reti, vienu vai divas reizes gadā, lai tas nenolietotos kā jūsu augumu mīlestība. Ak, šis vārds! Vienīgi tas vēlreiz ļauj izbaudīt neprāta pilnās jūtas pret otru, saldās, kvēlās, neaptveramās jūtas, vismaz to atbalsi. Kas atliek, tā ir pieķeršanās, īstenībā liela laime; tikai neprāts uzrdīkstēsies to ar pēkšņām aizdomām kādā bezmiega naktī apšaubīt. Kas noticis? Un jūs izliekaties noguris, un jūs nodzēšat gaismu, jo kas tad lai būtu noticis. Un tad, kamēr otrs jau atkal aizmidzis, jūsos rosās nodomi, ar kādiem noņemas cietumnieki, un jūs esat nakts laikā apņēmības pilni jebkādam pavērsienam, bēgšanai, pārdrošai un bernišķīgai, tā nav iekāre, bet ilgas pēc iekāres; un tad jūs sakravājat čemodānus. Vienreiz viņš, citreiz viņa. Tas izlīdzinās. Tam nav tālejošu seku. Laulības pārkāpums, bet laulība paliek spēkā. Jūs esat pāris, sirds dziļumos pārliecināti, ka nekad viens otru nezaudēsiet, pāris ar mīlestībai nedzīviem augumiem, un te nelīdz nekāda čemodānu kravāšana; pietiek ar mīļu balsi telefona klausulē, un jūs atgriežaties, vai nu lai atzītos vai arī ne, un tad jūs dzīvojat atkal kā ikdienā, kas ir īstenība, dzīvojat pidžamā, otram redzot, ar zobu suku putainajā mutē, ar muzejam atbilstošu kailumu vannā, ar kailumu, kas nesatrauc, intīmi, un tad jūs runājat vannasistabā par viesiem, kas nupat kā aizgājuši, un par garīgo dzīvi, kura jūs saista. Un saprotaties, nemaz nebūdami katrreiz vienisprātis. Jūs esat dzīvīgi, attīstāt savus uzskatus, bet pazīstat savus augumus, kā mēdz pazīt savas mēbeles, un tad ejat gulēt, jo nu jau atkal pulkstenis ir divi un rīt smaga diena. „Tagad” nav tagad, bet „vienmēr”. Maiguma uzviļņojumi atgadās, bet viens no abiem ir noguris vai arī tādu domu pārņemts, kas tikai tagad uzradušās, kamēr augumi ir pastāvīgi blakus. Te nu jūs esat vieni paši mājā, jūs divi, bet tādi jūs esat bieži, ļoti bieži. Tas nav nekas īpašs. Un jūsu laulība jūs paņēmusi savā varā, jūs saskūpstaties, un jūsu skūpsts ir kā punkts. Jūs ilgojaties – nevis viens pēc otra, jo jūs jau esat te, jūs ilgojaties vairāk par savu divatni, bet ilgojaties kopīgi. Jūs apspriežat ceļojumu rudenī, kopīgu ceļojumu, jūs pēkšņi sagrābj ilgas pēc kadas zemes, kāda vispār ir pasaulē, jums tikai turp rudenī jāaizbrauc. Neviens jūs neaizkavēs. Jums nav vajadzīgas nekādas virvju kāpnes, ne paslēptuve, lai varētu skūpstīties, un nav nekādu lakstīgalu, ne cīruļu, kas mudinātu uz „tagad” un iešanu, jums nedzenas pakaļ nekādi gūstītāji, nav nekādu aizliegumu, ne baiļu, ka jūsu mīlestības grēks tiks atklāts. Jūs esat sankcionēti. Jūsu vienīgais šķērslis ir jūsu augumi. Tagad jūs vēl izsmēķējat pa cigaretei, aprunājaties, lasāt gultā laikrakstu. Jūs nevaicājat pēc sava dzīves stāsta, tas, ar vārdu sakot, ir zināms. Jūsu aizvēstures kalendārs jau sen iztirzāts; pirmā un savā nepilnībā drosmīgā, tad rūpīgi papildinātā vārdu, datumu un vietu izvēle jau noslēgta pirms daudziem gadiem. Kāda vajadzība būtu tagad, divos naktī, pirms smagas darbadienas vēlreiz iedziļināties sava pagātnē? Atzīšanās ar savu svētlaimi jau izlietota, uzticība neierobežota, ziņkārība pagaisusi; otra priekšvēsture ir līdzīga grāmatai, kuru tikpat kā klasiku domā pazīstam, tā jau nedaudz noputejusi, un, tikai pārbraucot uz citu dzīvokli, redzot tukšās istabas, kur atbalsojas skaņas, ņem tādas grāmatas velreiz rokā, lai pabrīnītos, ar ko visu šo laiku ir dzīvots kopā. Nevar jau visus ilgos gadus brīnīties. Pagātne nav vairs nekāds noslēpums, tagadne – trūcīga, jo katru dienu vairāk novalkājas, un nākotne – tā ir novecošanās...

© Makss Frišs „ Saukšu sevi par Gantenbeinu”