Asaras...

Pa viņas vaigu ripo asara, maza, caurspīdīga asara, viena, otra trešā – veselas pērļu virtenes. Viņa tās nenoslauka, jo nepamana. Asaras krīt uz krūtīm padarot tās mitras. Kleitas izgriezums sniedz tādu iespēju asaru virtenēm pārvērsties strautiņa un plūst...un sasniegt skaistās krūtis un padarīt tās mitras. Asaras paliek tumšākas no tušas un kā pavasara palu ūdeņi slīd...

Cik bieži viņa pirms tam ir raudājusi pat viņai nav vairs zināms. Dzīvē gadījies ir visādi: gan prieki, gan bēdas. Bēdas, kas radīja depresiju un tad acis samirka pašas no sevis...Tās bija aizvainojuma asaras, dusmu asaras, prieka un laimes asaras. Asaras no spilgtās saules gaismas, asarās, kas radās no stiprā vēja, asaras no smilšu grauda, kas bija trāpījis acī un arī dvēseles paģiras, kad asaras mazgāja prātu un padarīja dzīvi vieglāku laupot sāpes.

Nevar aprakstīt to skaņu ar kuru viņas krīt, jo katru reizi tās veido savdabīgu simfoniju, jo tās ir tik vieglas, ka ir grūti izjust to pieskārienu ādai, ja nu vienīgi speciāli atsekot asaru ceļu un klausīties...

Viņas asaras neviens neredz. Agrāk gan tās varēja redzēt, bet tagad nevienas dzīvas radības nav blakus un arī pati viņa tās nepamana. Viņa galvā groza vienu domu otru, trešo. Asaras rimstas un paliek tikai divi tumši celiņi uz vaigiem pa kuriem bija ritējušas asaras...Tās iesūcās krūts ādā vai izžūst atstājot mazus tumšus plankumiņus no tušas. Agate sēž uz krēsla pie monitora, kafija krūzē jau ir atdzisusi un arī asaras ir pilnībā izžuvušas, bet galvā sāk virpināties doma aiz domas. Viņa mēģina atrast kādu svarīgu domu graudu, bet tas nav iespējams.