Atliek tikai...

Man mazliet ir žēl to, ka mēs pārāk vēlu sākam novērtēt to, kas mums ir. Mēs bieži pārmetam „nezināmajam sarunu biedram”, ka varēja būt labāk, bet ir...! Es tikai pats to sapratu kādus pāris gadus atpakaļ un domāju vai tas nav par vēlu...Un laikam skrienot katru rītu es pasakos tam mirklim no kura patiesi varu pateikt sev, ka esmu mainījies un ne viss pasaule ap mani, jo redzu to, ko iepriekš neuztvēru. Vakar brīvajā laikā palasot dažus blokus satapos ar interesantiem apgalvojumiem: „ Viņš/a mani nemīl” vai arī „Man negribas dzīvot” u.c. Ir jāciena gan sava, gan citu dzīve. Cilvēks ir tāds, kam patīk sevi žēlot, bet ir reizes, kad otrs cilvēks kļūst par mūsu upuri. Ne velti sabiedrībā ir teiciens: „ Latvietis latvietim ir gards kumoss!” Dažkārt mēs mēdzam būt akli, kad otram sāp vai arī ir izlikties, ka tas uz mums neattiecas. Es domāju , ka tie , kas vēlēsies sapratīs mani...

Un nevajag apgalvot, ka dzīvē neiet un viss ir slikti... Ir jāspēj tikai apgriezties... un Tu sapratīsi, ka ir cilvēki, kas Tevi mīl un gatavi Tevi atbalstīt, lai kas arī notiktu... Ja neesi atradis/usi balstu tad zini, ka tas ir blakus tikai atliek vēl drusku veltīt laiku, lai mainītu dzīvi...