Nelaimesputns

Es pazinu kādu cilvēku. Viņš bija iedomājies, ka ir nelaimes putns, godīgs, bet pagalam neveiksmīgs cilvēks. Mums visiem bija viņu žēl. Tikko viņš bija kaut cik iekrājis naudu, tā uzbruka dvācija. Un tā tas bija pastāvīgi. Neviens ķieģelis nekrita no jumta, ja viņš negāja garām. Atradums būt par nelaimesputnu ir visiemīļotakais, jo tas ir ļoti ērts. Ne mēnesis nepagāja šā cilvēka dzīvē, lai viņam nerastos iemesls par kaut ko žēloties, kur nu mēnesis – ne nedēļa, pat ne diena. Tie, kas viņu kaut cik pazina, baidījās vaicāt: kā klājas? Turklāt viņš pat īsti nesūdzējās, tikai smaidīja par savām neiedomājamām neveiksmēm. Un tiešām – viņam allaž atgadījās kaut kas tāds, kas citus neskāra. Neveicās, tas nebija noliedzams, neveicās tiklab svarīgos, kā arī nesvarīgos jautājumos. Bet panesa viņš savu likteni vīrišķīgi, līdz notika brīnums.

Tas viņu trāpija kā zibens no skaidrām debesīm, kā īsts zibens, kad šim cilvēkam krita lielais vinnests. Tas bija nodrukāts laikrakstā, to nevarēja noliegt. Kad es viņu satiku uz ielas, viņš bija bāls, apjucis, viņš ne brīdi nešaubījās par savu atklājumu, ka ir nelaimesputns, bet gan šaubījās par loteriju, jā, vispār par visu pasauli.Nav tur arī ko smieties, vajadzēja viņu gandrīz vai mierināt. Veltīgi. Viņš nespēja aptvert, ka nav nekāds nelaimesputns, negribēja to aptvert un bija tik ļoti samulsis, ka , atgriežoties no bankas, tiešām pazaudēja kabatas portfeli. Un man šķiet, ka tālab viņš jutās tīkamāk, citādi viņam, nabagam, būtu vajadzējis sev izgudrot citu „es”, viņš nevarētu sevi vairs uzskatīt par nelaimesputnu. Sava „es” zaudējums, protams, ir sāpīgāks nekā ar naudu piebāzta kabatas prtfeļa zaudējums, viņam vajadzētu atteikties no visa savas dzīves gājuma, visu notikušo vēlreiz pārdzīvot, turklāt citādi, jo tas vairs nesaskanētu ar viņa „es”.

Drīz pēc tam viņam vēl sieva kļuva neuzticīga, man bija viņa žēl, viņš tiešām bija nelaimesputns.