Rozas dzimšanas diena

Roza dzīvoja ASV, kāda tuksneša vidū. Viņas tuvākie kaimiņi dzīvoja diezgan tālu. Tāpēc savas dienas viņa lielākoties aizvadīja divvientulībā ar datoru. Viņas mīļākā vieta internetā bija Feisbuks, un tur viņa bija iemantojusi arī dažus draugus.

Roza pati uzskatīja, ka viņas dzīve ir diezgan garlaicīga. Viņa vēlējās satikt īstus cilvēkus, nevis skatīties uz viltus profiliem Feisbukā. Par laimi, viņa atrada iemeslu, lai satiktos aci pret aci ar īstiem cilvēkiem, kuriem bija arī īsti profili Feisbukā.

Roza nolēma nosvinēt savu astoņpadsmito dzimšanas dienu kopā ar saviem iemīļotākajiem Feisbuka draugiem. Viņa aizsūtīja ielūgumus pieciem profiliem Feisbukā, un uz viņas dzimšanas dienas svinībām ieradās trīs cilvēki.

Pirmais atnāca Džons. Viņš bija ieradies bez desmit sešos – desmit minūtes par agru. Džona pāragro ierašanos Roza izmantoja lietderīgi, un pierunāja viņu palīdzēt sakārtot svētku galdu.

Džons Rozai uzdāvināja nelielu svečturi ar drūpošu krāsu, un uz tā bija skaidri salasāms, ka tas ir ražots Ķīnā. Roza jutās nedaudz sašutusi par Džona dāvanu, bet viņai izdevās sejā noturēt kokainu smaidu, kad viņa to saņēma.

Nākamā viešņa Lilija ieradās tieši sešos vakarā. Jau sarakstes laikā Feisbukā viņa bija devusi mājienus, ka ir reliģioza. Rozai nebija iebildumu pret kristietību, bet Lilija nedaudz izskatījās pēc fanātiķes, un tas Rozai nepatika. Tomēr sarunas ar Liliju bija interesantas, un tāpēc vien bija vērts viņu uzaicināt ciemos. Galu galā, dzimšanas dienas svinībās nevarētu notikt nekas tāds, kas ir nesaskaņā ar Lilijas ticību. No Lilijas Roza saņēma krustiņu sudraba ķēdītē un dzimšanas dienas kartiņu ar īpatnēju ierakstu: „Lai Dievs tevi svētī!”

Pēdējā viešņa ieradās ar gandrīz pusotras stundas nokavēšanos. Tā bija Sabrīna, un viņa taisnojās, ka Lidmašīna no Brazīlijas kavējās.

„Tev paveicās, ka man ceļā nebija Eiropa, jo tad dēļ Īslandes vulkāna pelniem es vispār nebūtu ieradusies,” Sabrīna teica, kad Roza izrādīja dusmas par kavēšanos.

Sabrīnas dāvana Rozai bija ļoti oriģināla. Tā izskatījās pēc Maļeviča gleznas „Melnais kvadrāts” trīsdimensiju versijas. Sākumā Roza domāja, ka melnā kaste patiešām ir dizaina objekts, bet kad Sabrīna Rozai pateica, lai viņa netaisa dāvanu vaļā viesu acu priekšā, Roza samulsa.

„Vai tad tur vēl kaut kas ir iekšā?” Roza bija neizpratnē.

„Pagaidām šī kaste var būt kā dizaina objekts, bet kad viesi aizies un tu paliksi viena, tad gan attaisi, jo iekšā tevi gaida neliels pārsteigums.” Sabrīna teica.

Roza nolika kasti plauktā.

Acīmredzot, Džons bija atnācis izēsties, jo jau neilgi pēc Sabrīnas ierašanās puse no uz galda esošajiem ēdieniem bija notiesāti. Sabrīna vēl nebija paguvusi apsēsties pie galda, kad Džons piecēlās kājās, pateica uz redzēšanos un aizgāja. Rozai bija skaidrs, ka viņa Džonu izdzēsīs no draugu saraksta Feisbukā.

Tagad Rozai bija palikuši vairs tikai divi ciemiņi. Kādu brīdi Roza kopā ar Sabrīnu un Liliju sēdēja klusu, bet tad Sabrīna ierunājās: „Roza, varbūt tomēr atver savu dāvanu, jo es vēlos redzēt tavu reakciju. Aizmirsti, ka teicu, ka dāvana jāatver vienatnē. Tas nekas, ka nebūsi vienīgā, kura ierauga kastes saturu. Pasaules gals jau no tā nepienāks!

Roza izņēma kasti no plaukta un nolika to uz galda. Pārsteigums, kad viņa ieraudzīja kastes saturu, nevarētu būt lielāks pat tad, ja Sabrīna būtu viņai uzdāvinājusi gleznas „Melnais kvadrāts” oriģinālu.

„Sabrīna, kāda velna pēc tu man uzdāvināji dildo?”

„Tu man stāsīji, ka tava dzīve ir garlaicīga. Nolēmu tev uzdāvināt šo nieciņu, lai tā kļūtu interesantāka.”

„Lai no šī nieciņa būtu kāda jēga, man vajag meiteni, kura to apliktu sev ap gurniem un...”

Pēkšņi Rozu pārtrauca Lilija: „Dēļ tādām kā jūs tiešām pienāks pasaules gals! Es aizeju no šīs izvirtuļu mājas. Uz neredzēšanos!”

Aizejot, Lilija skaļi aizcirta durvis.

„Cik nepieklājīga uzvedība no Lilijas puses, šādi mūs atstājot!” Sabrīna bija sašutusi.

„Cik nepieklājīga uzvedība no mūsu puses, aizskarot Lilijas reliģiskās jūtas!”

„Atvaino, Roza, es nezināju, ka Lilija ir tik reliģioza.”

„Tam vairs nav nozīmes. Tā ir viņas problēma, ka viņa mūs uzskata par izvirtulēm. Vismaz tagad viņa vairs mani nepārtrauks. Es gribēju teikt, ka manā dzīvē nav cilvēka, kurš varētu piešķirt jēgu dildo eksistencei manā mājā.”

„Ak Roza! Es dāvināju tev dildo ar nodomu, jo zināju, ka tu esi vientuļa un, ka tavai dzīvei trūkst asuma. Esmu šeit, lai tu vairs nebūtu vientuļa, lai tavai dzīvei būtu garša un, lai šis dildo nestāvētu plauktā noputējis.”

Sabrīna Rozas mājā viesojās vēl nedēļu, un pa to laiku dildo jau paspēja nodilt. Pēc tam Sabrīna izdomāja, ka nebrauks atpakaļ uz Brazīliju, un palūdza tuviniekiem atsūtīt viņas piederumus uz Rozas māju ASV. Roza un Sabrīna dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos un nekad neaizmirsa laicīgi iegādāties jaunu dildo vecā, nodilušā vietā.