Amazone zvērādā

Kādā siltā pavasara vakarā Monika un Diāna nolēma iziet pastaigāties. Viņas gāja uz parku un pa ceļam nopirka saldējumu. Kad parks bija izstaigāts, Diāna ierosināja apsēsties uz soliņa un apēst atlikušo saldējumu.

Pa labi no soliņa atradās liela savrupmāja. Kamēr meitenes sēdēja un sarunājās, viņas aiz viena no savrupmājas logiem kāds vēroja. Pirmā vērotāju pamanīja Diāna. Monikai Diāna šo vērotāju aprakstīja kā dīvaina paskata sievieti, kuru nodēvēja par amazoni zvērādā. Zvērādā tērptā sieviete brīžiem bija redzama caur logu, bet brīžiem izgaisa. Diāna vairākas reizes centās Monikai parādīt vērotāju, tomēr nesekmīgi. Viņa paspēja izgaist, kad Monika pievērsa savu skatienu savrupmājas logam. Šī iemesla dēļ Monika sāka Diānu uzskatīt par jukušu.

‘`Tev rādās halucinācijas un tu paliec traka,’’ Monika centās ieskaidrot Diānai.

Monika jau sāka nopietni apsvērt iespēju aizvest Diānu uz Tvaika ielu, kad ieraudzīja Diānas, kā viņa līdz šim bija domājusi, fantāzijas augli. Šoreiz amazone zvērādā plati smaidīja un aktīvi žestikulēja, liekot meitenēm noprast, ka viņām jādodas iekšā mājā.

‘’Ko gan viņa no mums grib?’’ Monika nevarēja saprast.

Diāna rosināja Moniku doties iekšā, tomēr Monika nejutās droši: ‘’Ja nu tā sieviete mums nodarīs pāri?’’

Diāna centās iedrošināt Moniku: ‘’Es domāju, ka viņa vienkārši ir sajaukusi Helovīnu ar Lieldienām. Viņa taču vēlas tikai pajokoties!’’

Diāna paņēma Moniku aiz rokas un viņas devās savrupmājas virzienā. Kad meitenes bija pie mājas durvīm, tās atvērās automātiski. Nevienu iekšā redzēt nevarēja, tomēr kāda balss aicināja meitenes iekšā. Kad viņas ienāca, durvis pašas aizvērās. Telpa, kurā meitenes ienāca, bija visai parasta dzīvojamā istaba, tomēr tā bija diezgan liela. Joprojām neviens nebija redzams. Pēkšņi aiz dīvāna parādījās tīģera ķetna. Meitenes nobijās.

Monika bailēs izdvesa: ‘’Amazonei pieder liels mājdzīvnieks!”

Pēc tam parādījās otra ķetna, un atskanēja skaļš dzīvnieka rēciens. Monika sāka kliegt, skrēja uz durvju pusi un mēģināja tās atvērt, bet tās bija aizslēgtas. Turpretī Diāna stāvēja sastingusi. Tad dzīvnieks izdarīja milzīgu lēcienu uz priekšu, pēc tam uz visām četrām mežonīgi nesās pretim Diānai. Arī Diāna sāka kliegt. Drīz vien radījums bija pie pašām Diānas kājām, un tad tas pacēla galvu. Meitenes pārstāja kliegt.

‘’Ārprāts, kā jūs mūs nobiedējāt!’’ Diāna izdvesa.

Amazone piecēlās kājās un zvērāda palika uz viņas muguras.

Viņa sāka smieties: ‘’Ak, jūs ir tik viegli nobiedēt!’’ un piegāja pie Monikas.

‘’Jūtos pagodināta, ka tu mani nodēvēji par amazoni. Tagad dēvē mani par Kundzi. Kā sauc tevi un tavu draudzeni?’’

Tā meitenes iepazinās ar Kundzi zvērādā.

‘’Jūs esat mūs izjokojusi, un tagad mēs gribam iet mājās. Lūdzu, izlaidiet mūs ārā,” Monika teica.

‘’Jūs jau tik ātri iesiet projām? Es cerēju, ka jūs pie manis paviesosieties ilgāk. Es jūs izklaidēšu, un jūs ne mirkli nemāks garlaicība,’’ Kundze nelikās mierā.

‘’Cik ilgi mums šeit jāpaliek?’’ jautāja Monika.

‘’Kamēr jums apniks uzdzīve manā mājā. Tomēr es nedomāju, ka tas ir iespējams” māju pāršalca Kundzes smiekli.

‘’Ko jūs no mums gribat?’’ Monika sāka uztraukties.

‘’Nāciet man līdzi, meitenes, un jūs uzzināsiet.

Kundze paņēma meitenes katru pie savas rokas un veda uz guļamistabu.

Diāna bija pārsteigta: ‘’Cik liela gulta! Tajā pietiktu vietas trijiem.’’

‘’Tu nu gan esi acīgs meitēns! Jā, te pietiks vietas mums visām trijām,’’ Kundze priecājās.

„Bet tagad jau vēl nav tik vēls, lai ietu gulēt,’’ Monika bija nesaprašanā.

‘’Paskaties, Diāna, cik tava draudzene ir neapķērīga! Nejau gulēt es jūs šeit atvedu. Cerams, ka drīz tu, neapķērīgā, sapratīsi, kāpēc es jūs šeit atvedu. Tagad nostājies man aiz muguras un noņem zvērādu.”

Monika noņēma zvērādu no Kundzes muguras, un meiteņu skatam atklājās viņas augums.

Kundze redzēja pārsteigumu meiteņu sejās: ‘’Kas jums kaiš? Kailu sievieti redzējušas neesiet?’’

Kailums nebija tas, kas pārsteidza meitenes. Viņas pārsteidza kāds priekšmets, kas lepni gozējās ap Kundzes gurniem.

‘’Es labāk tagad došos mājās,’’ Monika nobijās.

‘’Nekur tu nedosies! Mans dildo alkst pēc tavas mutes. Paskaties, cik stalti tas slienas uz maniem gurniem! Tagad nāc un apmierini tā alkas!’’ Kundze pavēlēja.

Diāna stāvēja un smīnēja, un Kundze to pamanīja: ‘’Ko tu smejies? Varbūt tu vēlies parādīt savai draudzenei, kā jāapietās ar dildo?’’

Kundze ar roku ieķērās Diānas matos un spieda viņas galvu zemāk, līdz viņas lūpas bija pavisam tuvu pie dildo.

‘’Neliec man gaidīt!’’

Diāna pielika lūpas pie dildo.

Kundze nepacietībā iegrūda dildo Diānas mutē līdz galam, un drīz vien zemē sāka tecēt Diānas siekalas.

‘’Cik tu esi laba meitene, prieks skatīties!’’ pēc kāda brīža teica Kundze un atrāva Diānas galvu no sava dildo.

‘’Tagad ir tava kārta, Monika! Ceru, ka tu priekšzīmības ziņā neatpaliksi no savas draudzenes.’’

‘’Ej dirst! Es to nedarīšu!’’ Monika dumpojās.

Kundze nepiekāpās: ‘’Ja tu tūlīt pat nenāksi pie manis, tu laizīsi siekalas no zemes!’’

Monika mēģināja bēgt, tomēr Kundze noķēra viņu aiz rokas. Tad Kundze iekrampējās Monikas matos, un piespieda viņas galvu pie zemes.

‘’Tu pati izvēlējies šādu ceļu! Satīri siekalas no zemes!’’

‘’Tam domāta lupata!’’ Monika nepadevās.

‘’Tu esi mana lupata!’’

Sapratusi, ka Kundze nepiekāpsies, Monika centās izrauties no viņas tvēriena. Viņai tas izdevās, tomēr Kundzes rokās palika vairākas matu šķipsnas no Monikas galvas. Pēc tam Monika sagrāba kādu puķu podu, izdauzīja logu un aizbēga. Kopš tā laika viņa vairs nav rādījusies Kundzes savrupmājas tuvumā. Turpretī Diāna palika pie Kundzes, un turpmāk viņas kopīgi vēroja jaunas meitenes sēžam uz soliņa, lai pēc tam viņas pavedinātu.