Nelikt uz vienu kārti...

Kāpēc gan iet prom no dzīves, ja tikai viens cilvēks tev to bojā? Par to, ka ļāvi? Bet to jau nodara atļauju neprasot....

Izkriti no izsapņotās lomas? Bet varbūt teātris jānomaina? Katrs tak drīkst pa reizei būt ne vien aktieris, arī režisors! Dzīve tomēr nav teātris... Un vēl mazāk tajā ir iespējams spēlēt sev neatbilstošās lomas. Tādas ir manas domas.

Ja pats spēj būt īsts, tad apzinies, ka ne visi cilvēki ir nīstami. Kāds ir pat mīlams. Tas, kurš nemelo. Vispirms sev, citam attaisnojumus nesacerot.

Kāpēc? To vienmēr jāatceras pajautāt pirms un pēc. Jo viens ir tavs pieņēmums, otrs - cita izdarītā izvēle. Un ir vērts rēķināties, ir vērts ievērot to...