Viegluma eņgelis

Pāvests Jānis XXIII reiz rakstīja savā dienasgrāmatā : „Džovanni”, neuzskati sevi par tik svarīgu !” Viņam piemita kaut kas no viegluma , ko viegluma eņģelis gribētu iemācīt arī tev . Varbūt itāļiem ir vieglāk saprasties ar šo eņģeli , nekā grūtsirdīgajiem vāciešiem , kas visu uztver nopietni , pamatīgi un konservanti . Visam ir savs laiks . tas noteikti ir labi , ka mēs ķeramies klāt smagām problēmām . Tam ir vajadzīgs drosmes eņģelis. Tomēr risinot tieši personiskās problēmas , šī konsekventā ķeršanās pie lietas ne vienmēr tās atrisina ,- jo vairāk mēs apkarojam savas kļūdas , jo pret spēcīgāku pretspēku atduramies . Un mums visu laiku ar tām jākaujas . tad mums labi noderētu pāvesta Jāņa XXIII vieglums . Tieši šis pāvests , kurš arī savu pāvesta amatu uztvēra vieglāk nekā dažs labs viņa priekšgājējs , kas sabruka zem savas amata nastas , sasauca koncilu un tā uzcēla „pārmaiņas” nākotnei . Vieglumu mums , vispirms , vajadzētu attieksmē pret sevi .daudzi netiek uz priekšu attīstībā , jo izturas pret sevi , kā pret ārkārtīgi svarīgu personu . . Viņi nespēj sev piedot , ja viņiem vēl ir kļūdas , kurām viņu vecumā vairs nevajadzētu būt . Tad viņi mēģina šīs kļūdas konsekventi izravēt no sevis . Taču , jo vairāk viņi cīnās ar savam kļūdām , jo uzstājīgāk tās piezogas . Un tad drīz vien šie nopietnākie cīnītāji zaudē pacietību . Viņi vai nu vēl stingrāk izturas pret sevi , vai arī padodas . Viegluma eņģelis vēlas mums iemācīt citu izturēšanos . Mums nevajadzētu tik viegli samierināties ar savām kļūdām . Taču vajadzētu tās uztvert ar humoru . Nevajag uztvert tik traģiski to , ka atkal esam kļūdījušies . Mums savu cilvēka būtību vajadzētu uztvert viegli , jo viss nav jānes pašiem , jo zinām , ka Dievs mūs nes savās rokās . Tam , kurš domā , ka viņam viss jāatrisina pašam, ir grūti nest atbildību , arī būt cilvēkam , viņam šķiet grūts uzdevums . Vieglums nenozīmē vieglprātību vai nevērību , viegluma pamats vairāk meklējams dziļā paļāvībā , apzinoties , ka esam Dieva labajās rokās , ka Viņš par mums rūpējas . Šis vieglums zina , ka mums Viņam nekas nav jādemonstrē vai jāpierāda . Tāpēc nav nemaz tik traki , ja mēs dažreiz ar kaut ko netiekam galā . Jo ar to mēs Viņu neapbēdināsim . Mēs dusmojamies tikai paši uz sevi , jo mēs neatbildam saviem priekšstatiem par sevi . Viegluma eņģelis gribētu mūs ievest arī jaunā brīvībā saskarsmē citam ar citu . tas , kurš , tāpat kā es , dzīvo kādā klostera kopienā , zina , ka ne visu vajag uztvert tik nopietni . Citādi mēs mākslīgi padarām dzīvi vēl grūtāku . Arī klosterī mēs esam un paliekam tikai cilvēki . tas , protams , neattiecas tikai uz šo kopienu . katra mamma , kas audzina bērnus , zina , ka nav jēgas visu laiku dusmoties par bērnu kļūdām . Arī šajā gadījumā ir vajadzīgs vieglums , kas nāk no paļāvības , ka bērni kaut kad izslimos savas bērnības slimības un kaut kad kļūs pieauguši . Tie , taču , ir bērni . Viņi drīkst pieļaut kļūdas. Viņiem ir jāmācās pašiem no savām kļūdām .