Pazemības eņgelis

Pazemība pastāv drosmē kalpot : kalpot dzīvībai , iestāties par citiem , skriet citu labā  neņemt vērā pašam sevi un savas vajadzības , kļūt brīvam no sevis , lai iestātos par citiem .Humulitus cēlies no humus , kas nozīmē zeme , augsne . Humilitus .nozīmē drosmi pieņemt pašam savu piesaisti zemei ; drosmi izlīgt ar patiesību , ka esam ņemti no zemes , ka esam cilvēki ar miesu un asinīm , ar dziņām un kaislībām un pavisam vitālām vajadzībām . Cilvēks , kurš neatrod sevī drosmi uzlūkot pats savu patiesību , ir akls. To mums rāda arī pazīstamais stāsts par aklā dziedināšanu Jāņa evaņģēlija 9.nodaļā . Tur ir runa par cilvēku , kurš ir akls jau no dzimšanas . Acīmredzot viņš piedzīvojis tik šausmīgu bērnību , ka viņam nekas cits nav atlicis kā aizvērt acis realitātes priekšā .Lai izdzīvotu , viņš izveidoja pats savu pasauli . Negatīvajiem tēliem , ko citi viņam bāza virsū , viņš lika pretī augstu ideālu . tomēr šis ideāla attēls nesaskanēja ar viņa paša realitāti .Tāpēc tās priekšā viņam bija jāaizver acis . tad Jēzus viņu dziedina  , spļaujot siekalas zemē , humus , uztaisot no šīm siekalām un zemes putnu . Šo dubļaino putnu viņš smērē aklajam uz acīm , teikdams : „Tu taču arī esi ņemts no zemes . Izlīgsti ar tiem mēsliem , kas ir tevī .Tikai tad atkal varēsi redzēt  

Tev ir vajadzīga drosme , lai atzītu patiesību , savu cilvēcību , savu piesaisti zemei . tad varēsi iet pa pasauli ar atvērtām acīm”.

Pazemība kā drosme atzīt savu patiesību ir īsta garīguma pazīme . Tas , kurš savu garīgo ceļu  iet uzpūtīgi , paceļot sevi pār citiem  , ļaujot valdīt pār sevi savām dziņām un garastāvokļa maiņām , vēl nav sastapis savu patiesību  .Hermanis Hese to fascinējoši attēlo savā grāmatā „ Sidharta” . Tas ir Sidharta , kas sāk  vingrināties skarbā askēzē , taču nekas viņam no tā nesanāk . Tad viņš dodas pasaulē un izdzīvo visas savas iekāres . beigās viņam tāda dzīve apnīk , un viņš dodas atpakaļ. Pie upes viņu pēkšņi pārņem liela apskaidrība . Tur viņš ierauga , kā „ cilvēkbērni” laivā šķēŗso upi . agrāk viņš par tiem būtu vīzdegunīgi pavīpsnājis , taču tagad jūt tiem līdzi , jūt dziļu vienotību ar viņiem .Viņš ir tāds pats kā viņi . Viņu pārņem līdzjūtība pret viņiem un arī cerība . Viņš nevienu netiesā , bet zina : pār viņiem ir lielāka mīlestība , kas var pārvērst visu . Pazemības eņģelis bija paņēmis viņu savā skolā un mācījis , ka vienotību ar cilvēkiem un pats ar sevi viņš varēs piedzīvot tikai tad , kad būs gatavs  nokāpt lejā pie viņiem un pats pie savas patiesības.

Pazemīgi cilvēki nav cilvēki , kas paši sevi padara par maziem un melniem , kas izvairās no visiem uzdevumiem , jo domā , ka nespēj tos paveikt . Tie nav cilvēki , kas ar sakumpušu muguru neīstā pakalpībā atņem sev vērtību . tie ir cilvēki , kam ir drosme atzīt savu patiesību un tāpēc ir vienkārši . Viņi zina , ka arī viņos ir visi šīs pasaules bezdibeņi . Tāpēc viņi nevienu netiesā . Tā kā viņi ir noliekušies līdz savas  patiesības zemei , viņi var kļūt par pazemības eņģeļiem , pacelt saliektos un neveiksmēs cietušos cilvēkus .