trolejbusāVakar pēcpusdienā braucu trolejbusā, man aiz muguras sēž divas jaunas sievietes un diezgan skaļi sarunājas, traucējot man uz mobilā dzenāt krāsainas bumbiņas...
Pirmā. Zini, man neveicas un neveicas, nevaru nekādā veidā atrast to īsto...uz dejām gāju, internetā meklēju, esmu jau izmisumā.../nu apmēram tā/
Otrā. Redzi, patiesībā, viss ir ļoti vienkārši. Kad cilvēks patiesi ir gatavs jaunām attiecībām un 100% atvadījies un pārvilcis treknu strīpu pāri pāgātnei, tad viss notiek. Pasaule pati harmonizējas un sakārtojas un tad tas cilvēks uzrodas it kā pats no sevis...kaut kur ar draugiem, ar jaunām darba attiecībām vai kontaktiem, slēpojot, ceļojot...nu visdažādākajā veitā un visai negaidīti tas parasti notiek. Ir jāļaujas laika un notikumu plūsmai...bet tu gribi apsteigt laiku un rosies kā nesaprātīga...un tā tava trakā rosība neļauj notikt tam, kam jānotiek...
Pirmā. Nu ja tev jau labi un viegli to teikt, tev viss kārtībā....
Otrā. Redzi, ir intuitīvi jāļaujas notikumu plūsmai un jāpamana zīmes, kuras sūta...nu teiksim liktenis, vai nnnu.... vienalga kas tas ar nebūtu....
Pirmā. Ko tu ar to domā...?
Otrā. Nu kaut vai...draugos tev kāds paziņa atsūta vēstuli...bet tu uz to atbildi ar kādu dumji ironisku jociņu...vai esi tā pārņemta ar sevi un darbu, ka vispār aizmirsti atbildēt...un tad durvis, kuras varbūt varēja tev plaši atvērties, palika aizvērtas tavas pašas nevīžības dēļ...a...eu! mūsu pietura, lecam ārā!!!!
Kā tas viss beidzās, nezinu, bet bumbiņas dzenāt man manā telefonspēlē neviens vairs netraucēja:) |