Nebēdnības eņgelis

Būt nebēdnīgam nozīmē – atbrīvoties no lomas, ko es, parasti, spējēju , - parādīt savu īsto seju un savu iekšējo dzīvīgumu izdzīvot arī uz āru. Nebēdnīgu cilvēku mēs saucam par  pārgalvīgu . Viņš pārsniedz parastas drosmes robežas .Drosme nozīmē tiekšanos , dzīšanos , ieradumu , paražu . Nebēdnīgs cilvēks dzīvo ne tikai atbilstoši paražām un vispārpieņemtām normām . Viņš izdzīvo sevi , savu tiekšanos . Viņa sirds plūst pāri no prieka un dzīvīguma .

Nebēdnības eņģelis vēlas dāvāt tev drosmi paļauties pašam uz savu dzīvīgumu . Tev ne vienmēr jāskatās , ko citi par tevi domā , vai tas , ko tu dari , atbilst paražai, vai tas atbilst tam, ko citi no tevis cer sagaidīt . Tu drīksti visu to , ko citi gaida no tevis , laist gar ausīm . Tu drīksti uzticēties sev un savai sirdij , savai drosmei  . Dzīvība grib izpausties . Un dzīve ne vienmēr ir samērīga . tā ir arī pāri kūsājoša , pārgalvīga , tā ir brīnišķīga , spontāna. Tu nevari tā vienkārši apņemties un kļūt spontāns . Tas būtu paradoksāls risinājums. Vai nu tu esi spontāns , vai neesi . Taču , ja gribi būt spontāns , tu tāds vairs neesi .

Varbūt tu esi disciplinēts . Tad tu varētu lūgt nebēdnības eņģelim , lai viņš tevi ieved brīvībā . Mums jādisciplinējas pašiem no sevis , ja gribam atļauties vienreiz izdzīvot to , kas ir mūsos . Pārāk bieži prātojam , ko citi par mums domā , kādu iespaidu mēs uz viņiem atstāsim , ja būsim tādi vai šādi . Nebēdnīgs cilvēks neprāto, ko citi par viņu nodomās .Viņš liek to , ko citi no viņa gaida, pie malas un paļaujas uz dzīvību , kas ir viņā . Lai kļūtu nebēdnīgs , jāatsakās no lomas , ko parasti spēlējam, un jānomet maska , kas diezgan bieži ir sagrozījusi mūsu iekšējo dzīvīgumu .