Klusuma pieradināšana..

Piektdiena.

Visas dienas garumā man apkārt dzīvojas trokšņi,skaņas, balsis un smiekli..Brīžiem traucējoši, reizēm nomierinoši, ikdienišķi pierasti.Vakarpusē, kad pārrodos mājās un esmu viena klusumā, roka jau stiepjas, lai atskaņotu sev mīļu mūzikas ierakstu – apstājos, jo pēkšņi sagribas klusumu.

Klusums.Ir reizes, kad to nespēju ciest, tad cīnos, dziedu, raudu, smejos un citādi protestēju.Reizēm tieši pretēji – ņemos to pieradināt un pat izdodas.Tādos brīžos sakārtoju domas, dzimst jaunas idejas un mazliet sarunājos ar Dievu.

..Tu vakardien teici, ka tevi ir pamodinājis vējš.Tajā brīdī es tevi mazliet apskaudu( jo katru rītu mani modina tik ierastā un nīstā modinātāja skaņa, kad tā negribas celties), un pēkšņi atcerējos tos brīnišķīgos brīžus vasarā, kad guļot pie atvērta loga, mani ir pamodinājis lietus, klusi dungojoši un no jauna iemidzinoši..

Sestdienas rīts.

Klīstošs klusums uz brīdi ieslīd manā istabā.Vakardienas pēdu nospiedumi kā lietišķie pierādījumi šodienai redzami visapkārt.Ir jāsakopj sevi, savas domas un māju.Šodienas klusumā atkal sarunājos ar tevi..tevis nav man blakus un tajā pašā laikā tu esi.

..Kāds iemet ar sniega piku pa kaimiņu loga rūti un aizbiedē klusumu.Baloži satrūkstas un uz mirkli paceļas spārnos līdz nolaižas atpakaļ uz nākošās palodzes, pacietīgi gaidot savas dienišķās baltmaizes drupačas.

Pa logu vēroju ielu, pāri kaķiskā vieglumā aiziet kaķis.Brīdi vēlāk vārgs un bēdīgs iet ubags, mazliet salīcis un savu dzīves smagumu sakumpošos plecos līdzi nesdams.Uz brīdi viņš piestāj un gurdenām acīm verās tālumā, savu esības jēgu sen jau pazaudējis un atteicies spēlēt savu pozitīvo lomu cilvēciskās pasaules norisēs.

Sestdienas pēcpusdiena.

Joprojām pieradinu klusumu, šķiet, ka pat tas izdodas tīri labi..te nu tas ir ..mierīgs un murrājošs dzīvojas ap mani. Ieskatos pulkstenī un saprotu, ja vēlos vēl paspēt uz saules rietu, man jāpasteidzās.Pēkšņi iedomājos - kā tas ir – vēl viens nokavēts saulriets.. it kā nokavēt sev kaut ko ļoti būtiski svarīgu.. Klusums pazūd, jo istabā iebrāžas steiga.

Pēdējā brīdī tomēr paspēju.Saule vēl mirkli ir virs horizonta un tad lēnām, nesteidzīgi iegrimst jūrā..gleznojot debesīs zīmes.Ir atkal iestājies klusums.Tagad tas nav pat jāpieradina, tas dzied, virmo, atbalsojas manī, ikkatrā vēja šalkā, kaijas spārna vēzienā, viļņu šļakstienā.Un manī atgriežas miers..atklājot klusumā jaunus apvāršņus savas esības lidojumam.

Brīdi vēlāk satumst debesis un vairs gandrīz neko nevar saredzēt,sadzirdēt, tikai sajūtu ar savu degungalu, ka ir sācis snigt.