..dzeja..domāts tikai tiem, kuri to lasa, raksta un sajūt..

Mana dzeja ir par mīlestību - vienmēr - tādā izpratnē, ka tā sniedz mūsu kolektīvās patības apziņu, kad tā redzama kā kaut kur atsvešināta, attālināta kā gleznā vai fotogrāfijā. Manā izpratnē, šī verbālo zīmju starpniecība rakstu valodā ir dzejas mākslas viela. Tā neattēlo, bet gan veido sapņu saikni starp to pasauli, ko redzam un to, ko reiz redzējām.

Pastāv dažādi literārās izpausmes veidi. Kas jums lika izvēlēties tieši dzeju?

Dzeja būtībā ir par cilvēka un mūžības attiecībām - vai tā būtu dieviete, plūmju koks vai mākoņainas debesis. Citas rakstniecības formas, piemēram, proza, tiecas uz to pašu mērķi, bet pārsvarā ir vērstas uz to, lai reabilitētu cilvēku kā personību, kā atsevišķu biogrāfiju sabiedrības dzīvē. Tās ir vairāk socializētas, laicīgākas. Paradoksāli, bet dzeja nepavisam neattālinās no laicīgā un pasaulīgā. Tā stāv uz šā ikdienas dzīves pamata stingrāk nekā jebkurš cits literatūras veids, vienlaikus to pārveidojot, parādot mums ikdienišķības slēpto skaistumu un dievišķumu.

Vai, jūsuprāt, dzeja var ko līdzēt karu un konfliktu laikā?

Dzeja ir ļoti svarīga arī karu un konfliktu laikā, bet vētrainu norišu vidū cilvēkiem ir grūti paklusēt, lai dzejā varētu ieklausīties. dzeja ir ļoti intīma, un tā pieprasa intimitāti. Tai nav jākļūst oportūnistiskai tikai tādēļ, lai sasniegtu auditoriju šādos laikos. 

Ko jūs zaudētu, ja nebūtu dzejas? Ko zaudētu pasaule?

Te svarīgi, cik funkcionāla ir dzeja. Funkcionalitāte ir jebkuras komunikācijas pamats, un es piekrītu, ka dzejai jāsniedz vēstījums un jābūt komunikatīvai. Lai gan informācija, ko tā nes, var šķist iracionāla un abstrakta, dzeja ir vienīgā, kas nodrošina vietu, kur ikdienišķais var tikties ar skaisto.

Kā dzeja mainīsies vai attīstīsies nākotnē?

Dzeja, kā ieradusi, mainīs savu vārdu krājumu, bet nekad nemainīsies tās mērķis: aizsniegt neizsakāmo, tvert pagājušo laiku mirkļus, dzīves trauslumu un uzticību skaistajam.