Žoludes "Siltā zeme" iespaidā

Soundtraks: http://www.youtube.com/watch?v=hxftAjC_09s

Vakar gāju uz darbu un domāju, cik jauki būtu apsēsties kupenā un nosalt. Nomirt un miers - aukstums, baltums, nekādu raižu - pa taisno esi areī sasaldēts... Bet veselais saprāts, protams, ņēma virsroku - tikai apsaldētos un klāt būtu papildus problēmas. Man, ne jau kādam citam.

Bet pašiznīcināšanās ideja ir šīs paaudzes mānija. Mana mānija. Ap 79 gadu dzimušo visū vispār, man liekas ir daudz dīvaino. Tie, kas ir vecāki, dzīvo vēl ar veco pasaules uzsaktu, tie, kas ir jaunāki, jau ir kapitālisti- pozitīvisti. Bet 79 gads ir izspļautā, zudusī paaudze.

The art of self destruction. Nav tur nekāds arts, bļa. Vienkārši vakarā piedzeros. Tas nav labi. Alkohols ir depresants. Agrāk vai vēlāk tas būs destruction, bet nekāda ārta nebūs. Pazīstu vienu vecmeitu, tā, pie 50. Visvairāk viņai ir bail saslimt un palikt uz gultas. Vienai. Dabiski!! Es ar - visvairāk baidos radīt problēmas. Citiem. Un arī sev. Nevajag problēmas, lūdzu.

Sountdraks: http://www.youtube.com/watch?v=M2Vf1g9Plg4

Pie psihdakteres biju. Valsts apmaksātas. Gaitenī gaidot un skatoties uz citiem psihajiem pati sāku mazliet raustīt rokas. Nabaga psihdaktere - pati nopīpējusies, un izskatās nobijusies. Izrakstīja tabletītes. Tabletītes jau ok, it sevišķi kopā ar alkoholu. Mājās arī ļoti daudz vairāk vai mazāk nevajadzīgu lietu tika saplēsts. Bet bail palika... Tas nav arts, un nav pat elle. Tas ir gaitenis ar uzgaidāmajiem krēsliem Tvaika ielā. Pie psihdakteres vairs nebraucu. Tas bija pirms gada. Bet tabletes man visu laiku ir tepat blakām. Ja gribētu, arī kas vairāk nekā tabletes.

Soundtraks: http://www.youtube.com/watch?v=Vo0ub0SI9pU

Mūsdienās taču tā saka - ai, viņš nokrita un nomira, laba nāve, nemocijās. Kaut arī sena baznīcas lūgšana saka "No ļaunas un negaidītas nāves mūs pasargā, Kungs un Dievs". `Bet mocīties neviens negrib. Tā būt ļauna nāve. Runā, ka aiziet "pa zaļo" esot forši, patīkami. Negribas atgriezties. Bet kopš par to uzzināju, neticu nekādiem "tuneļiem". Manuprāt, viss ir atkarīgs no samdzeņu truamas veida. Skābekļa trūkums arī ir trauma.

Tikai nupat sāku lasīt vienu Kastaņedas grāmatu. Tāpēc, ka latviski. To, ka dzīve tāda muļķošanās vien ir, es arī tāpat varēju patiekt. It sevisķi tādā pārmaiņu laikā, kā šis. Vieni saka, ka vajag vienkārši dzīvot un to baudīt. Citi saka, ka sava dzīve obligāti iekš kaut kā jārezultē. Augstāk, labāk, tālāk!! Kaut vai pensiju fondā, kaut vai bērnos. Es nemāku dzīvot savādāk, - cenšos to darīt, kā "normāls cilvēks". Brīžiem liekas, ka sanāk, brīžiem, ka ne. Bet spēlēju pēc noteikumiem. Mani biedē bezpajumtnieku rokas. Vienmēr, kā sastrādātas. Ko tad viņi strādā?? Apsaldētas droši vien, vienkārši!!

Dzīvība un nāve jebkurā ķermenī ir kā iespēja. Vēl ir iespēja uz dzīvību. Lāsteka šodien neuzkritīs.

Palagus neviens nelasa. Jebkura iespējamā sakritība ar reālo dzīvi ir/nav izdomāta.