Piecas mīlestības valodas ; 1. Apliecinājuma vārdi

Iemīlēšanās un mīlestība nav viens un tas pats. Īsta mīlestība nevar sākties tik ilgi, kamēr iemīlēšanās nav beigusies. Lieta tajā, ka iemīlēšanās nav gribas akts vai apzināta izvēle. Nav īsta mīlestība, jo tā neprasa piepūli. Iemīlējies cilvēks nav ieinteresēts veicināt otra personīgo izaugsmi, kā arī nav centrēts uz paša izaugsmi un attīstību.

Iemīlēšanās ir instinkts, kuras laikā sabrūk cilvēka ego robežas, lai atbildētu uz iekšējiem un ārējiem seksuāliem dzinuļiem. Lai pastiprinātu iespēju pāroties un saistīties, ar mērķi palielināt sugas izdzīvošanas iespēju.

Mīlestība, savukārt, apvieno saprātu un emocijas, iekļauj gribas aktu, pieprasa disciplīnu un nepieciešamību pēc personīgās izaugsmes. Tā ir izvēle pielietot pūles un enerģiju, lai darītu labu otram. Mīlestība ir vajadzība – jau no piedzimšanas mēs instinsktīvi tiecamies būt mīlēti. Iemīlēšanās ir instinkts.

Mīlēt nav viegls darbs, jo ir jāiemācas mīlēt pareizi. Mīlēt pareizi nozīmē paust partnerim mīlestību tādā veidā, kādā viņš to saprot. Viens jūtas mīlēts, kad mīlestības apliecinājumi tiek izteikti vārdos, citam daudz vairāk par vārdiem izsaka darbi. Cits nejūtas mīlēts, ja nejūt fizisku tuvību, citam ir jājūtas novērtētam par darbiem, kuri tiek paveikti. Cits atkal nejūtas mīlēts nevienā no šiem mīlestības izpausmes veidiem, jo viņš jūtas mīlēts tikai tad, ja tiek apdāvināts.

Turpmāk sīkāk aplūkosim visus piecus mīlestības paušanas veidus un centīsimies saprast, kā pareizi ir jāmīl sava partnere, lai viņa jūtas mīlēta. Ne vienmēr ir tā, ka diviem cilvēkiem, kuriem ir attiecības, mīlestības jušanai no partnera puses ir nepieciešams viens un tas pats mīlestības paušanas veids. Bieži vien mēs pieļaujam kļūdu tieši tādēļ, ka mēs paužam savu mīlestību partnerei tādā veidā, kādā paši gribam saņemt mīlestību un dusmojamies uz partneri, ja mīļotā savu mīlestību pauž pavisam citā veidā un nesaprot mūsu „mīlestības valodu”.

Pirmā mīlestības valoda ir Apliecinājuma vārdi.

Ja tavai partnerei patīk dzirdēt komplimentus, iedrošinājuma vārdus un atzinību, un tieši pēc „Es novērtēju tavas pūles, paldies par...” mīļotā atmaigst, tad, visticamāk, ka tavas partneres mīlestības valoda ir apliecinājuma vārdi. Tas nozīmē, ka apskāvieni, pastaigas mēness gaismā un dāvanu pasniegšana viņai nav pietiekošs mīlestības apliecinājums no tavas puses, jo viņa jūtas patiesi mīlēta vienīgi tad, ja viņa jūtas novērtēta. Cik bieži vien vari dari savai partnerei zināmu, ka tu novērtē viņas pūles, ka viņa izskatās lieliski jaunajā kleitā, ka viņai noteikti izdosies saņemt paaugstinājumu darbā un tu tici viņas spēkiem. Apliecinājuma vārdi iekļauj sevī arī savu jūtu paušanu verbālā veidā. Ja partneres mīlestības valoda ir apliecinājuma vārdi, tad viņai ir svarīgi dzirdēt cik nozīmīga viņa priekš tevis ir!

Ja ir kāda joma, kurā partnere nejūtas droša par saviem spēkiem un tādēļ neīsteno savu potenciālu, tad iedrošinājums var palīdzēt noticēt sev un savu potenciālu sākt īstenot. Turklāt partnere jutīsies patiesi mīlēta, jo iedrošinājuma vārdi ir viens no veidiem, kā viņa jūt rūpes un mīlestību. „Es darīšu visu, lai tev palīdzētu. Tev noteikti izdosies.” Ar šādiem vārdiem tiek sniegta ticība otra spēkiem un uzslava.

Tomēr jāatceras, ka iedrošināt nozīmē palīdzēt otram, lai viņš justos labi nevis savas vēlmes uzspiešana, lai apmierinātu savu vēlmi vai vajadzību. Ir jāsaprot, kas ir vajadzīgs partnerei, tādēļ ir svarīga empātija un spēja raudzīties uz pasauli no partneres perspektīvas.

Dzirdot apliecinājuma vārdu cilvēks vēlas atlīdzināt ar to pašu, tomēr atceries, ka mīlestības mērķis nav dabūt, ko vēlies, bet gan darīt kaut ko otra labsajūtai.

Svarīga ir arī intonācija kādā runājam! Atklāti un laipni izteiktas vilšanās un sarūgtinājuma jūtas pauž mīlestību, jo partneris mēģina veidot tuvību atklāti daloties savās jūtās. Skaļā un skarbā tonī izteikti vārdi būs nosodījums un tiesāšana, nevis mīlestība. Ja mēs vēlamies mīlēt viens otru, mums ir jāzina, ko otrs vēlas.

Pieprasot kaut ko tu vairs neesi mīlnieks, bet gan tirāns! Pieprasījums neveido intimitāti, jo prasības izpildījums ir vainas, baiļu, pienākuma apziņas vai kādas citas izjūtas akts. Savukārt lūgums ietver izvēli un dod mājienu kā mīlēt partneri, tādējādi veidojot intimitāti. Kaut ko lūdzot partnerei, tu apstiprini, viņas vērtību un spējas. Pieprasot – noniecini. Lūdzot viņai kaut ko tu „pasaki”, ka viņa ir tā, kas spēj paveikt kaut ko, kas tev ir nozīmīgs un svarīgs.
Lūgums ir izvēle – partnere var izlemt lūgumu izpildīt vai nē. Arī mīlestība ir izvēle un to nav iespējams iegūt, ja tā tiek pieprasīta!

Psihologs Viljams Džeims ir teicis, ka, iespējams visnozīmīgākā cilvēka vajadzība ir nepieciešamība tikt novērtētam. Ja apliecinājuma vārdi nav veids, kurā tu jūties mīlēts, bet tev liekas, ka partnerei gan, tad pēc iespējas biežāk izsakies atzinīgi par partneri gan tieši izsakot komplimentu, gan sakot atzinīgus vārdus citiem cilvēkiem – noteikti kāds pastāstīs par to mīļotajai un viņa atkal sajutīs tavas mīlestības apliecinājumu.

Pāris, kuru laulība bija uz iziršanas robežas bija tik vien kā neinformēti par to, kā viens otram paust savu mīlestību:
- „Viņa ir laba māte, laba mājsaimniece un lieliski gatavo. Taču no viņas neplūst ne drusciņas siltu jūtu. Es raujos melnās miesās, bet viņa to nemaz nenovērtē.”

- „Viņš nedara pilnīgi neko, lai palīdzētu man mājas darbos. Un viņam arī nekad nav laika man. Kāda gan nozīme tam, ka ir māja, automašīna izbraukumiem un viss pārējais, ja mēs to nevaram baudīt kopā?”

Izklausās pazīstami? Problēmas cēlonis ir tikai un vienīgi tas, ka mīlnieki nesaprot viens otra mīlestības valodu. Viņš pauž savu mīlestību apgādājot ģimeni materiāli un vēlas par to saņemt atzinību, jo tas ir veids kā viņš saprot, ka viņa pūliņi tiek novērtēti un viņš tiek mīlēts. Viņa, savukārt, alkst vīra uzmanības, fiziskas tuvības un kopā pavadīta laika. Viņa nejūtas mīlēta, jo viņa jūtas mīlēta, ja partneris runā „kvalitatīvi pavadīta laika valodā”.