Kaut vienu reizi spētu lidot...

Paradīzē piedzima Eņģelis. Viņam bija skaisti spārni, kas bija savādāki, jo viens spārns melns, bet otrs balts. Tie bija tik viegli, un viņam netraucēja, bet palīdzējā lidot. Viņš strādāja tāpat kā visi pārējie, un viņa kompetencē ietilpa vērot cilvēkus un palīdzēt tiem, neiejaucoties viņu likteņos. Reiz lidojot pāri zemei, viņš ievēroja cilvēku, kam bija nepieciešama palīdzība. Viņš nolaidās uz zemes un palīdzējā cietējam, kas pateicās debesīm, un tajā brīdi Eņģelis palika redzams, jo bija Ziemassvētki. Cilvēks apbrīnoja  Eņģeļa spārnus un lūdza atļauju tiem pieskarties. Eņģelis atļāva. Cilvēka rokas bija sviedrainas, un tās atstāja mazus plankumiņus uz spārniem. Kad Eņģelis taisījās lidot prom, cilvēks lūdza  palīdzēt viņam vienā lietā. Atteikt nevarēja. Cilvēks bija pateicīgs un turpināja glāstīt spārnus. Un no pārlieku lieliem pieskārieniem spārni palika tumši. Cilvēkam bija daudz  dažādu problēmu un lūgumu, ko Eņģelis izpildīja. Cilvēks un Eņģelis kļuva par draugiem. Un par pateicību vienmēr cilvēks glāstīja spārnus.  Un tad vienā brīdī baltais spārns kļuva tāds pats kā melnais. Eņģelis vairs nevarēja pacelties un doties uz debesīm, jo debesu sargs to nelaida mājās. Viņš tā bija pieradis palīdzēt cilvēkam, ka aizmirsa, ka ir debesu iemītnieks. Un tā viņi dzīvoja kopā ar cilvēku. Līdz kādu dienu debesīs parādījās cits Eņģelis. Un uz zemes mītošais Eņģelis iedomājās: „Ko viņš darītu, ja viņam būtu spārni un spēja lidot?” Un Eņģelis, kas laidās zemē, iedomājās, ko viņš darītu, ja būtu nokļuvis uz zemes. Viņš  jautāja uz zemes mītošajam:” Ko tu dari starp cilvēkiem?” Tajā brīdi izpalīdzīgais Eņģelis atcerējās, ka reiz viņam piemita šī spēja lidot un viņa mājas bija debesīs. Viņš paskatījās uz saviem spārniem un saprata, ka viens no tiem ir palicis melns, bet otrs ir salipis no cilvēka sviedriem. Balss no debesīm teica:” Melnā krāsa ir cilvēku sliktās domas, kas ir sajauktas ar darbiem, bet sviedri ir citu problēmas un neizlēmība. Tie visi ir uzdevumi un pārbaudījumi, kas ir uzticēti cilvēkam, lai viņa sapņi piepildītos un vienreiz tas spētu lidot uz debesīm.

Cilvēks ar apbrīnu skatījās uz diviem Eņģeļiem, kas cēlās gaisā Ziemassvētku naktī. Un ar pārdomām cilvēks devās pa ceļu un lūkojās  naksnīgajās debesīs, kur bija palikušas spārnu pēdas, un par to liecināja zvaigžņu putekļi, kas lēnām krita no tumšajām  debesīm.. Cilvēks domāja: kaut vienu reizi mūžā viņš spētu lidot! Viņš nebija pamanījis, ka visas problēmas un nepabeigtie darbi atrisinās paši no sevis... Jo cilvēka domas  bija saistītas ar iespēju lidot. Un šī doma radīja neredzamus spārnus, kas pacēla cilvēku un deva iespēju spert pirmos soļus tumsā, no kuras viņam iepriekš bija bail... Katru dienu, ejot savu ceļu, viņš juta, ka ir soļi, kas nepieskaras zemei...
„ Kas tas ir? -  domāja cilvēks.

„Tie  ir tavi spārni!” – dzirdēja viņš balsi no iekšienes.

„ Kā vai tad arī  man piemīt spēja lidot?  Un arī es esmu Eņģelis?”

„Jā! Tu tikai esi par to aizmirsis, bet dzīves sarežģījumi bija doti tev, lai tu varētu izaudzēt savus spārnus....”