Sirdsapziņa.... Jēdziens, kas tiek pieskaitīts pie morālām vērtībām cilvēku attiecībās.

Kas veido attiecības starp cilvēkiem?

-          Kāda ir pašu cilvēku attieksme pret sabiedrību un kā to ietekmē ekonomiskā krīze.

Jau no pašas mazotnes tiek veikta informācijas piegāde no vecāku ,radinieku un paziņu puses, ja šīs grupas ir saskārušās ar ekonomiskām problēmām un ir vīlušās sabiedrības iekārtā, tad arī informācijas kopējais konteksts būs negatīvs, lai arī pats informācijas sniedzējs nejūt šo nelabvēlīgo ietekmi uz savām maņām, tomēr tā tiek nodota informācijas ņēmējam caur bioritiem un enerģijas apļiem. Nākotnē, bērnam augot, attīstoties, šī informācija tiek uzlikta uz cilvēka iekšējās matricas un papildināta ar  pieredzi, kas tiek balstīta uz empīriskām zināšanām, bet šeit liela loma ir izpratnei par garīgām vērtībām. Šo ietekmi var mainīt arī pieaudzis cilvēks, ja tiek veikts darbs pie sevis attīstīšanas. Liela loma ir katra indivīda uzvedībai, ko pats cilvēks izvērtē, izmantojot spēju atgriezties bērnības vēlmju un atmiņu lokos, kas var darboties kā katalizators  iekšējās enerģijas atjaunošanai.

            Jauniešu attiecības ar pieaugušajiem tiek balstītas uz uzticību bez aprēķina, bet šādu pieeju ir izmainījuši ekonomiskie apstākļi, kad jaunietis, balstoties uz savu mazo dzīves pieredzi un iekšējām izjūtām, veido iekšējo garīgo matricu, kurā tiek uzkrāta informācija par saviem un apkārtējo uzskatiem.  Šeit liela loma ir ārējiem sabiedrības informācijas avotiem un lobijiem, kas veido uzskatus un tādā veidā neapzinās, ka ar sagrozīto informāciju vai meliem nodara pāri nākošai paaudzei ar sloga uzlikšanu uz  cilvēku kā nākotnes sabiedrības stūrakmeni.

 Vecāki māca mūs nemelot, nemānīties un teikt taisnību, bet no otras puses mūs apmuļķo. Šāda rīcība ir attaisnojama , jo ne visiem bērniem var teikt taisnību, bet ar šādu pieeju viņi ieliek katrā no bērniem bumbu ar laika degli, kas kādā brīdī eksplodēs un ietekmēs attiecības gan ģimenē, gan sabiedrībā.

Nav iespējams konstatēt vairs to brīdi un avotu, kad sabiedrība tika balstīta uz uzticības principiem. Katram cilvēkam ir tiesības uz izteiktām ārējām un iekšējām  attiecībām.  Ja sabiedrībā mainītos ekonomiskie apstākļi , cilvēkiem rastos nepieciešamība mainīt savu attieksmi, bet, lai to panāktu, tas nebūtu iespējams vienam cilvēkam. Rastos attiecības, kas tiktu balstītas uz citādām interesēm.
 Viens indivīds nav spējīgs tikt galā ar vētru, kas veidojas sabiedrībā un ģimenēs, ir vajadzīga palīdzība no citiem cilvēkiem, lai rastos šāda palīdzība, kurā piedalītos sabiedrība,  ir nepieciešams to ieinteresēt ar kopējām vērtībām.  Tikai ir jāizprot gan ārēji, gan iekšēji, kas varētu kalpot par šādām kopējām vērtībām. Un šeit liela loma ir spējai lūgt palīdzību:

-          Es pats/i nevaru tik galā ar radušos problēmu un, lūdzu, palīdziet!

-          .Bet citā reizē es palīdzēšu tev.

Ja attiecības ir labas, tad cilvēki atsauksies. Ir vienīgi jautājums, kāds būs atlīdzības lielums, ko var pieprasīt iesaistītā puse. Attiecības, kas pastāv mūsdienu sabiedrība, ir balstītas uz vienošanās pamata, kas ir stūrakmens  mūsdienu sabiedrībai. Šeit bilance ir balstīta uz dabiskām attiecībām, kas pārtop par līgumiskām un tiek apstiprinātas ar aprēķiniem. Ir jāpiebilst, ka bieži vien šādas attiecības netiek pildītas. Tad rodas ļaunums, vēlme atriebties, emocionālais un garīgais karš, kas sagrauj attiecības starp indivīdiem un bieži arī sabiedrību.

Sirdsapziņa.... Jēdziens, kas tiek pieskaitīts pie morālām vērtībām cilvēku attiecībās. Apzināta uzvedības korekcija, kuras pamatā ir iekšējā stāvokļa darbība, balstīta uz cilvēka spējām orientēties. Sirdsapziņa ir jēdziens, kas dod iespēju saskaņot cilvēka attiecības ar citiem indivīdiem gan ārēji, gan iekšēji. Cilvēks savus mērķus, rīcību, manieres salīdzina ar to uzvedības etalonu, ko pats ir pieņēmis  uz  attiecību sākuma brīdi starp sevi un otru.
Cilvēka uzvedība ir vērtību skala, kas var kalpot par noteiktu apliecinājumu viņa jūtām.  Kam sirdsapziņa ir tīra, otrs skatās cilvēkam acīs atvērti, bet tam, kam ir konflikts, nespēj ieskatīties acīs.

Acis – dvēseles izpausme. Ja cilvēka domas un rīcība ir gaišas, tad acis gaišas un tīras.  Ja indivīdam attiecības pret citiem cilvēkiem ir balstītas uz netaisnu rīcību un meliem, viņš baidās no atklāšanas. Viņa rīcībā parādās maskēšanās pēdas: uzmanības novēršana, pārliekus liels uztraukums, kalpība. Parasti cilvēki nevar vai negrib atzīt savu vainu.

- Ļaunums rada ļaunumu. - Labestība rada labestību. Ja jūs aizvaino , tad nevajadzētu atbildēt uz to. Uz ļaunumu atbildot ar ļaunumu ,mēs radām tikai negatīvo, kas var tikt arī pārmantots.
Pasaule  - ir harmonisks veidojums attiecībā pret cilvēku, un nevar radīt sliktu cilvēkam, bet ir cilvēki, kas apvienojas un veido vīrusu, kas sagrauj pasauli, bet tas ir eksistences pamatā un  vēlmei pievienoties šādiem veidojumiem ir izteikts bara instinkta un liekulības veidojums, bet izvēli izdara katrs pats. Kad ir izveidojusies sapratne par rīcību un iespējamām sekām, ko varam nodarīt pasaulei, ir jāspēj atbildēt uz jautājumu: „Ko darīt? Kā  rīkoties?”.

Labais un  ļaunais. Visa pamatā ir divi lielumi -  labais un ļaunais, kas ir pretēji viens otram. Bet maz ir cilvēku, kas aizdomājas patiesi, kas ir labais un ļaunais.  Šie lielumi nevar būt kopā, bet seko viens otram un kalpo par dzīves dinamikas atspulgu. Labais ir tas , kas  nepieciešams dzīvei un iespējamais nākotnes potenciāls, ko var izmantot.

Katram ir iespēja specializēties harmonijas sagraušanā visumā, bet ir jāzina, ka tas rada iespējamo iemeslu, lai pasaule mums kompensētos, un tas arī tā notiks. Vēstures piemērs, - 476.gadā kāds skitu izcelsmes romiešu karavadonis Odoakrs gāza pēdējo Romas imperatoru Augustulu Romulu un Rietumromas impērija beidza pastāvēt. Līdz ar tās bojāeju tika sagrauta verdzības iekārta Rietumeiropā. Tādēļ Rietumromas impērijas bojā ejas gadu pieņemts uzskatīt par Seno laiku noslēguma gadu. Un kamēr cilvēks to nav sapratis, viņš uzskatīs par pievilcīgu visu melno un negatīvo un izvēlēsies nēsāt tumšos toņus gan ārējā pasaulē, gan iekšējā pasaulē.  Katram ir dota iespēja redzēt gaišo un skaisto un censties ar to papildināt pasaules harmoniju. Katra cilvēka dzīve ir balstīta uz dažādām izmaiņām, un tikai pats cilvēks nosaka savas spējas un izjūtas. Ļaunais un labais ir tikai pirmatnējs novērtējums, kas vēl nav pamats, lai pieņemtu lēmumu. Par cilvēka spējām spriest par labo un ļauno var novērtēt viņa garīgās un intelektuālās spējas un intereses.