Sniegavētra

10. decembris. Piecpadsmitā ziemas diena.

Vakar, Latvijas sinoptiķu, vai pareizāk – viņu klaču satracināts par tuvojošos sniega vētru pieņēmu radikālus mērus: pielēju visus traukus ar ūdeni, malku sanesu pietiekošā daudzumā, salasīju veselu kaudzi palietotu eglīšu svecīšu, ķīniešu vējlukturī ielēju petroleju, veikalā nopirku sāli, sērkociņus, sausiņus un lielo pudeli alus. Un pat tualetē noliku jaunu papīra rulli. Ap trijiem naktī piecēlos, uzvārīju kafiju un sāku gaidīt to vētru. No mana loga ļoti labi redzams Latvijas Valsts karogs, kurš uzkārts mastā pie mūsu pagastmājas un tur karājas ielas lāktura apgaismots un allaž rāda, no kuras puses pūš vējš. Tā nosēdēju pie loga līdz septiņiem, bet karogs tā arī palika karājoties bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Nošķaudījos par visu, ielīdu migā un nogulēju līdz desmitiem. Piecēlies atkal piegāju pie loga, un, ko domājies! – karogs pēkšņi sāka plīvot, bet tā nenoteikti, kā tāds sociāldemokrāts, kad nevar noteikt īsto virzienu. Starp mākoņiem brīžiem paspīdēja saule, un es sapratu, ka tagad sēdēt mājās būtu noziegums pret sevi un cilvēci, kura varbūt gaida no manis jaunus piedzīvojumus. Kājās uzvilku siltus zābakus un mugurā vēl siltāku jaku ar kapuci, bet galvā poļu šļahtiču cepuri ar nolaižamām ausīm. Rokās cimdi un fotoaparāts, un tad es gāju uz mežu ik pa brīdim noskatīdamies, kā sašūpojas bērzu galotnes un nobirdina zemē klēpi saulē zaigojošu sniegpārslu. Kad biju nonācis atpūtas laukumā un turpināju soļot tālāk, eglēs kādus 50 m no manis pēkšņi iemetās tāda dūšīgāka brīze. Egļu galotnes sašūpojās, un no tām novēlās vesels kalns sniega. Es grābu pēc fotoaparāta, bet jau pēc brīža es atrados kaut kādā baltā maisā, kur nevarēju saredzēt pat fotoaparātu, ko turēju rokās. Nedaudz atjēdzies, pagriezu muguru pret vēju un mēģināju kaut ko uzknipsēt uz dullo, pat neliekot aparātu pie acs. Kad viss beidzās, es uzsaucu : „Huh!” un skaļi iesmējos.