|
9. decembris. Četrpadsmitā ziemas diena.
Vakardienas miniceļojums uz Riežupes tiltu uzvandīja tik daudz atmiņu, ka šodien nolēmu nokāpt lejā uz Sipu laipām, kas ir pats tuvākais Riežupes apskates objekts, bet pie viena arī viens no interesantākajiem, jo šeit sākas kādreiz tik slavenā Riežupes dabas taka. Nu neaizgāju. Ja vakar bija saule, un viss zaigoja no sniega pārpilnības, tad šodien debess ir apmākusies un pamazām birdina jaunu sniegu klāt. Sataisījos un sāku iet, bet kad biju ticis līdz mežam, uznāca tāds nešpetns vējiņš, sašūpoja koku zarus, un es dabūju sev uz apkakles veselu klēpi sniega. Bet tas tikai sākums. Vējš tādā piesnigušā mežā ir gan kaut kas interesants, bet pie viena arī tik nejauks, ka no sava gājiena atteicos bez kavēšanās. Lai gājiens nebūtu pilnīgi pa tukšo, piegāju apskatīt jauno, tikai šogad uzlikto, stendu ar Riežupes dabas parka karti. Pie viena to arī uzfočēju un, mājās pārnācis, sāku to pētīt. Ak, mīļais Dievs! Ko gan tik nevar paveikt cilvēka slinkums, bezkaunība un stulbums! Ko nozīmē kā ceļarādītāju stendā uzlikt savus vismaz desmit gadus vecu plānu, lai pēc tā vadoties, cilvēks iet mežā?! Vasarā tas varbūt beigtos ar kaut kādu stulbu maldīšanos bez īpašām sekām, bet tagad, ziemā tas varētu beigties ar apmaldīšanos un varbūt pat nosalšanu! Daudzi kartē iezīmētie meža ceļi ir jau sen aizauguši un vairs nav atrodami, bet citi savukārt ir pārvērtušies par īstām lamatām ar meža kaķu iebrauktām dziļām, ar ūdeni pieplūdušām un biezu grīsli aizaugušām grambām. Kartē atzīmētie klajumi arī sen ir aizauguši, bet citur meža vietā plešas milzīgi izcirtumi. Un par kādreiz tik slaveno Riežupes dabas taku nav minēts pat neviens pats vārdiņš. Cik skaisti mēs mākam runāt par ārzemju tūristiem ar pilniem naudas makiem, par Eiropas fondiem un daudz ko citu, bet paši nevīžojam izdarīt pat ne tik, cik melns aiz naga, lai tos tūristus piesaistītu! Un tā nu ir iznācis, ka es jauku dabas aprakstu vietā šķendējos par mūsu pašmāju bāleliņu neizdarību. |
