Spārni izaug sapnī....

Cilvēkam ir lemts satikt otru. Katram no mums ir savs Eņģelis, kas mūs sargā.

Mazais Eņģelis sēdēja uz mākoņa maliņas un tā kājiņas spēlējās viena ar otru. Viņš vēroja pilsētu, kas viņam likās ir līdzīga skudru pūznim. Tad kādā no namu logiem viņš ieraudzīja pazīstamu seju. „ Tā ir viņa.”, - nodomāja Eņģelis un sāka laisties lejā. Te jau viņa mazās kājiņas pieskārās zemei. Viņš gaidīja, lai kāds atver durvis, jo to vēl viņš nebija apguvis. Nāca kaimiņš un tās atvēra. Mazais Eņģelis ieslīdēja kopā ar sniega pārsliņām. Cilvēks to neredzēja,  jo katrs no mums ir spējīgs sajust tikai sava eņģeļa esību. Nonākot ceturtajā stāvā viņš stāvēja pie tām durvīm, aiz kurām atradās logs, ko viņš bija ievērojis no mākoņa maliņas. Ar mazo rociņu viņš pieskārās zvana pogai.

 Pārsteigta balss pārtrauca klusumu: „Kas tur?” – jautāja balss no pagātnes.

-          Tas esmu es - Eņģelis.

-          Nezinu tādu Eņģeli. Jūs laikam esat kļūdījies!

-          Es neesmu kļūdījies! Tas taču esmu es – Eņģelis... atver, lūdzu....

Lēnām durvis atvērās un viņš ieraudzīja viņu. Viņa vairs nebija tā, kuru viņš pazina. Sieviete bija ģērbta halātā un seja bija bāla... „ Vai tā esi tu, kas ar tevi ir noticis?” – uztrauktā balsī jautāja Eņģelis.

-„Mēs esam pazīstami???” -„ Es jūs dzīvē redzu pirmo reizi.” -„Ko jūs vēlaties?”  Ar noraudātām acīm sieviete skatījās un viņas balsī bija uztraukums.

- Tu ne ko neatceries?

- Nē. Esmu ļoti nogurusi un iesaku Jums iet prom. Drīz ieradīsies mans vīrs. Domāju, ka viņš nebūs priecīgs sastapt Jūs. Viņa apsēdās uz krēsliņa koridorā un pagrieza muguru. Eņģelis pienāca tuvāk un lēnām ar savām rokām apķēra viņas plecus, piespiezdamies pie viņas muguras un viņa spārni apsedza sēdošo sievieti.

„ Es tev tūlīt ko parādīšu, apsoli, ka pēc tam tu dosies prom”... Viņa novilka halātu un bija redzams perfekts ķermenis. Uz viņas skaistās muguras lāpstiņu rajonā bija redzamas divas šausmīgas rētas....” „ Ej tagad prom....”

Pie durvīm kāds zvanīja. Viņa piecēlās un maigi atvēra  Eņģeļa spārnus, tad  ātrā solī devās pie durvīm. Tas bija vīrs. „ Kas viņš ir ???” – neapmierināti noburkšķēja vīrs.

„Viņš jau iet prom” – ar stingru skatienu paskatījās viņa. „Es esmu izsalcis, gribu ēst pēc 5 minūtēm, lai viss būtu!”- paziņoja vīrs. Sieviete aizsteidzās uz virtuvi. „ Durvis ir tur!” – ar pirkstu norādīja vīrietis – „ Vācies!”

Lielajās zaļajās Eņģeļa acīs parādījās asaras.

-          „Kur ir viņas spārni??? Tie bija lieli, balti un skaisti. Kāpēc tu nogriezi tos??? Tu viņu esi pazudinājis?” – asarām plūstot sacīja Eņģelis...

-          „Saproti, mēs mīlam viens otru... Un tas arī nozīmē, ka guļam kopā! Tie traucēja man, jo bija visu laiku jāpiepūlas mīlējoties. Es tos nogriezu. Un tagad viss ir labi. Esam laimīgi!”

Eņģelis bija nonācis uz ielas, kur sniga slapjš sniegs, kas līdzinājās lietum. Un viņš saprata, ka tās ir laimīgo eņģeļu sēru asaras par pazaudēto mīlestību....

„ Jūs nespēsiet saglabāt mīlestību!!! Viņa pazudīs kopā ar tevi...” – nokliedzās Eņģelis... Vīrs izskrēja ārā, bet Eņģelis bija jau pacēlies spārnos......

-          „Kāpēc???” -  kliedza vīrs un skatījās debesīs...

-          Tāpēc, ka mīlestībai spārni netraucē... – klusi noteica Eņģelis. Un nodomāja, ka palīdzēs citiem saglabāt spārnus.

Un tagad, ejot pa pilsētas ielām, mēs varam redzēt eņģeļu spārnus logos, jo visi gribam mīlēt... Katram nav lemts satikt cilvēku, kas būs viņa Eņģelis un padarīs  laimīgu... Tam nevajag vārdus... viens vienīgs skatiens...klusi sacīts: - „Mīlu...” un nopūta...

Tavs Eņģelis ir blakus. Aizver acis... Ieklausies vakara skaņās... Paskaties uz augšu, kad snieg, un ieraudzīsi viņa tēlu, ja nesanāks, tad ej gulēt un sapnī atnāks kāds, kas apvīs savus spārnus.... Tas atnāks klusi un sirds spēlēs unisonu, kas spēkus dos jaunai dienai... Ja pamodīsies, tad viņš blakus būs... Tas atnāks un ar savām lūpām noņems visas sāpēs. Maigā mākonī nolaidīsies laime un Tu aizmigsi...

Viņš pārtaps dvēseles gaismā un Tu atkal iemigsi, jo spārni izaug sapnī...