Sniegpārsliņas mīlestība...

Tā bija mīlestība, kas atnāca klusi, jo nevienam sniega valstībā nedrīkstēja uzticēties. Šeit mīlestība bija liegta tāpat kā saules stari, jo varēja radīt siltumu. Bet mazā sniegpārsliņa savā sirdī bija to sajutusi. Viņa ticēja jūtām. Jo reiz, vērojot zemi no tēvoča mākoņa pleca, viņa redzēja, kā cilvēks uz sniega raksta vēstuli :

-          Tevi vienu gribu mīlēt.... kāpēc aizvēri Tu visas durvis, jo nezinu, kā tikt pie Tevis. Tu klusām biji atstājusi manā sirdī ziņu – ka esmu svarīgs Tev.

Sniegpārsliņa ļoti vēlējas noskūpstīt cilvēku, jo sajuta, ka šie vārdi ir atstājuši mazas pēdiņas viņas sirdī. Viņa zināja, ja tuvosies cilvēkam, tad turpmāk būs vēl sliktāk... Kā viņa varēja tik ātri iemīlēt cilvēku,  jo viņas mazajā sirdī nebija miera. Viņa juta, ka sāk palikt tieva, un arī citas māsas ievēroja viņas izmaiņas. Kāda no māsām ķiķināja: - „Mūsu māsa ir iemīlējusies, jo vakaros viņa nevar vairs gulēt un sapņos runā.”

  Sniegpārsliņa ļoti vēlējās sastapt cilvēku, ko vēroja no tēvoča pleca. Viņa sapņoja,  ka sēž blakus ar šo cilvēku, sarunājas, skatās viņam acīs un saprot, ka nevar viņu noskūpstīt,  jo elpas siltums var viņu pazudināt. Ja tomēr viņa saņemtos un noskūpstītu vai iekristu viņa siltajā delnā, tas būtu viņas skaistākais un arī īsākais dzīves mirklis. Bet cilvēks taču nezina par to ,ko jūt sniegpārsliņa un viņa lūpas var būt aukstas, jo tēvocis Sals staigā pa zemi un liek cilvēkiem slēpties siltajās mājās.

 Sniegpārsliņa saprata, ka tomēr viņa grib ieskatīties cilvēkam acīs, klausīties elpas skaņas. Viņa jautāja tēvocim Salam – ko darīt?

Viņš atbildēja – „ Tu esi sajutusi to, ko sauc par mīlestību pret cilvēku, kas ir skaistākais, ko var piedzīvot cilvēks, bet tevi tā var pazudināt...Jo tu nezini, ko jūt otrs. Un, ja šīs jūtas nav abpusējas, tad tu sajutīsi nazi sirdī, ko būsi pati sev iedūrusi, bet mums tas nav tik sāpīgi, jo ledus sirsniņas ir tikpat aukstas kā nazis.  Nedrīkst tā vienkārši apglabāt mīlestību, vai tā ir abpusēja vai nē! Jo ar laiku jūtas nodzisīs un viss pāries...Bet laiks ies lēnām kā mūžība, tas veidos serpentīnu. Un tev ir jāiemācās gaidīt... Vienkārši gaidīt...Un tad kādā brīdī tu ieraudzīsi to, uz kura lūpām būs vērts izkust, jo viņš atbildēs ar siltumu. Tu būsi laimīga, bet tomēr mirsi, jo siltums ir mūsu ienaidnieks...