|
29. novembris. Ceturtā ziemas diena. Šī diena sākās ar savdabīgu rekordu: mans vjetnamiešu termometrs ir noslīdējis līdz -13 grādiem, kaut arī līdz šim es biju pilnīgi pārliecināts, ka zemāk par mīnus pieciem grādiem viņš vispār nerāda. Jā, sals kniebj diezgan stingri. Aizskrēju uz šķūnīti plikām rokām, un kamēr to malku atstiepu uz māju, pirksti gandrīz vai sastinga. Bet kad manā Jotulā sāka sprēgāt malka, bailes no sala pazuda kā nebijušas. Aizbraucu uz Kuldīgu, kur cita starpā nobaudīju karstu upeņu sulu ar balzāmu. Bet uzkodām soreiz man piedāvāja ne tikai buļļa pautus, bet arī pašu kuli. Šoreiz gan atteicos, bet vienreiz tomēr būs jānoprovē. Pilsētā vējš un negants aukstums, bet kas pats galvenais Ventā peld vižņi! Atkal gandrīz vai tādas pašas pankūkas kā pirms dažiem gadiem. Mans putnu restorāns darbojas ar pilnu jaudu. Pārsvarā Lielās zīlītes un Lauku zvirbuļi, bet šodien parādījās arī Zilzīlītes. Lejā zem loga saimnieko Vārnas, bet šoreiz ir jāpasmaida par šo likteņa ironiju: uz barotavu, kas atrodas tieši pie loga, Vārnas lidot baidās, bet Zīlītes tur jūtas kā mājās. Bet Zīlītēm ir tāds niķis, ka viņas atsevišķus maizes gabaliņus izbrāķē un met lejā. Un tad nu Vārnas tos visus salasa. Redz, kā nu ir : šoreiz Vārnas ir tās, kas ubago paliekas, kas nokrīt no Zīlīšu dzīru galda. Bet nav jau tik traki es miskastē nemetu nevienu kripatiņu kaut jel kādu pārtikas produktu. Visas ēdiena atliekas es lidinu laukā pa logu, un tas viss tiek sakopts pat vēl labāk, nekā to varētu izdarīt 100 latu bezdarbnieki. |
