Mans garadarbs otrdienas rītam...

Sažņaugtos pirkstos mani sapņi

Kā burzītas papīra strēmeles.

Nicīgi, skaudīgi, nīgri kā vecs portrets pie sienas,

Tos burzot un plēšot paiet manas dienas.

Un, atskatoties, man nav ko nožēlot,

Jo nav jau nekā.

Tie saburzītie sapņi jau ne graša nemaksā,

Tie ir par brīvu visiem, izņemot man.

Un atkal ir klusums,

un klusumā esmu es,

viena uz savas mazās, savas personīgās pasaules.

Bet tā, bez sapņiem man tomēr vienkāršāk....