.... mūžīgi un kā smiltis.

Šorīt okeāns bija sliktā omā, tas trieca savas šļakatas pret akmeņu grēdu kā dusmodams uz visu pasauli, bet tam jau sen nebija nozīmes. Šī pasaule bija tikai tāda, kāda tā bija, un neviens to nespēja mainīt. Pat okeānam tas nebija pa spēkam. Viss viņam padevās, pat klintis, kas te bija stāvējušas no aizlaikiem neizturēja un nogruva. Viņš bija gribējis aprakt patiesības akmeni, lai nekad neviens vairs te nestāvētu, neziņā meklējot pēc savas sirds atbildes, nekad…

Viņam neizdevās to aprakt, klints nobruka,sašķīsdama lielos akmeņu bluķos , bet patiesības akmens tomēr netika aprakts….tas bija, ir un būs te, kad mums to vajadzēs visvairāk….

...un tā mēs dzenājam putekļus katrs savā tuksnesī. Neuzdrošināmies veldzēt viens otra slāpes un palīdzēt elpot,lai nenosmaktu smilšu vētrā.

....un tad mēs paņemam smiltis saujās.Vienu izpūšam vējā, otru paņemam līdz.

Aizejam, taču tas nenozīmē, ka aizmirstam...

Sadzirdi tukšuma balss čukstus.